divas zaudētas dienas

divas zaudētas dienas ir tās divas dienas, kurās ir slikts garstāvoklis. Un lai arī prāts saka- dari, dari, neko darīt negribās.

Šodien bija maģstra darba kick-off meeting, kurā pasniedzēji pastāstīja, kas no mums tiek sagaidīts. Pricipā neko jaunu jau neuzzinājām, taču bija labi aiziet uz šādu tikšanos, jo tas dod nedaudz struktūras sajūtas un palīdz mobilizēties. Atšķirībā no standarta programām, šeit nav jāraksta maģistra darbs kā daudzu desmitu lapaspušu garš apkopojums. Manam darbam ir jābūt aptuveni 7-10 lpp. garam zinātniskam rakstam, kas izskaidro manu pētījumu un rezultātus. It kā jau viegli izklausās. Taču ņemot vērā, cik brīva un izkaisīta ir programma, un ka darba tēmu un jautājumu uzstādi pilnībā Tu pats, sajūta ir tāda, kā kad tu esi iemidzis uz piepūšamā matrača un pēkšņi pamodies jūras vidū viens pats un nav ne jausmas, kurā virzienā ir krasts.

Nē, es nejūtos satraukta, vai pazudusi. Laiciņš vēl ir labs un gribas pasauļoties, taču zinu, ka līdz tam krastam aizirties būs grūti. Šobrīd uzstādu sev termiņu- 6 nedēļās man ir jānāk klajā ar tēmu.

Pagājušā nedēļā daudz strādājām pie Formamat, lai iesniegtu video prezentāciju vienai konferencei Helsinkos. Tad jau redzēs, kas tur sanāks. Jaunnedēļ būs jāpiedalās vienā festivālā tepat Leidenē. Jauki, bet es tagad saprotu, ka viena lieta ir izveidot instalāciju, taču otra ir ar to vazāties riņķī un ekspluatēt to. Jo redz, nav jau vairs tā azarta un intereses, jo projekts jau priekš tevis ir novecojis un drīzāk gribas sākt ko jaunu.

Atgriežos pie domas, ka man nav pārāk labs garstāvoklis un tādēļ arī beigšu rakstīt. Mīļi sveicieni visiem

par vientuļniekiem un sabiedrību

Interesanti ir tas, kā Tu kā indivīds mijiedarbojies ar sabiedrību, reizēm no tās ņemot, reizēm dodot, noraidot un atkal apskaujot. Selindžers ir miris. Un, lai arī viņš bija ritīgs vientuļnieks, viņš ar saviem darbiem bija tik tuvu ar miljoniem cilvēku.

Šodien darbā bija jāapstrādā viena anketa, kas man atkal parāva vaļā nozīmīgu domu- par to, ko es gribu dzīvē. Esmu jau teikusi, ka, lai arī mans darbs ir mehānisks un daudziem šķistu garlaicīgs, apstrādājot tos tūkstošus anketu, kas uz mana rakstāmgalda ir nonākušas no visām pasaules malām, acu priekšā rādās fantāzijas un veidojas dzīvesstāsti. Par to kā tas cilvēks ir rotējis no vienas universitātes uz otru, no vienas pasaules malas uz otru, no maģistra kļuvis par dr. un par profesoru, aprecējies ar citas tautības cilvēku, uzsācis savu biznesu, utt., utjp.

Tātad anketa. No viena gados veca Rietumu pasaules kunga, kurš šobrīd dzīvo Indijā savā bungalo un ir žurnālists/vēsturnieks. Man likās ārkārtīgi mīļi, ka viņš bija pierakstījis zem anketā obligāti aizpildāmās informācijas, ka šobrīd nodarbojas ar sociālo darbu, mācot jauniešiem dzīves prasmes. Un tad nu šī vīzija par balto onkuli, silto gaisu, sažuvušām grāmatām un visu, kas pārstāv veco pasauli pret aktīviem, simtiem kustīgu, smejošu, kauslīgu, dzīves šodienas izzinošu jauniešu mudžekli, man lika aizdomāties par to, ko es gribu. Un es biju tik (*šitik maz) tuvu, lai skaļi pateiktu, ka šobrīd gribētu būt Latvijā, lai darītu ko labu lietas labā un palīdzētu veidoties pozitīvām pārmaiņām tur, kur to ir par maz, un dalīties tajā, ko esmu uzkrājusi zināšanu vai enerģijas līmenī.

Bet redziet, arī manā pozitīvajā vīzijā ar balto onkuli un tumšajiem Indijas bērniem bija viens skaidrs faktors- tam onkulim jau ir Rietumos uzkrāts bankas konts, publicētas grāmatas un raksti un daudzi pieredzes gadi aiz muguras, un tieši tādēļ viņš šobrīd var sēdēt starp savām grāmatām, Indijas bērniem, sauli, govīm un zem sava bungalo jumtiņa runāt par dzīvi un to kā to dzīvot.

Un redziet, stāsta nobeigums ir tāds, ka, reizēm, lai dotu sabiedrībai, ir jāpabon vientuļniekam un reizēm, ir jāiziet viss sabiedriskās apbružāšanās aplis. Baltai bārdai zem zaļa bungalo jumta, grāmatai bibliotēkas plauktā. Reizēm, es ar ilgām skatos uz tiem ierakstiem, kas saka- “retired“.

par brīvību un tīru sirdsapziņu

Kad biju maza, bieži iemigu mammai vēl skatoties TV. Un ticiet vai nē, šī sajūta man aizvien ir svarīga, kad nevaru iemigt. Ja fonā skan TV, tad no zemapziņas dzīlēm pie manis atpeld sajūta, ka viss ir kārtībā- esmu drošībā un miegs atnāk tik viegli un sildoši. Un līdzīgā veidā man patīk  sakatīties Latvijas ziņas. Zinu, ka daudzi cilvēki mājās to vairs nedara, jo nevar izturēt to pesimismu. Taču man Latvijas TV ziņu skaņa manā mazajā koju istabiņā atgādina, ka pasaule vēl griežas un liek justies droši. Nu tā primitīvi droši- atgādina man, ka esmu cilvēks ar dienu dzīvojamu atbilstoši vidusslāņa rutīnai.

Un skatoties ziņas, manu uzmanību piesaista diskusija “nākotni šeit neredzu vs. Latvija ir mūsu zemīte un mums te jāpaliek”. Un tad es palasu tvnet sadaļu “aizceļotāji” un pētījuma vērti ir komentāri. Mani ļoti pārsteidz tas, cik agresīvas ir diskusijas. Un mani pārsteidz, ka cilvēki viens otram kaut ko pārmet. Jo pārmet abas puses- palicēji pārmet aizbraucējiem nacionālo vērtību necienīšanu, aizbraucēji palicējiem pārmet prāta nespēju un nesapratni. Un tas viss notiek tā ļoti agresīvi un dusmīgi.

Un, redz, man liekas, ka šī agresija liecina, ka neviena puse nav mierā ar situāciju. Man ir zināmas aizdomas, ka tie, kas pārmet aizbraucējiem, ar savu agresīvo Latvijas mīlestību patiesībā maskē savu sāpīgo nespēju cīnīties ar situāciju, savukārt aizbraucēju dusmas vai tieši pretēji lecīgums ir rūgtuma un baiļu pilni. Un tad nu es domāju, kāda ir mana nostāja šajā nacionālisma un piečakarējiena pilnajā diskusiju telpā. Un redz ko es izdomāju…

Man nav agresijas šajā jautājumā. Es nevienam neko nepārmetu. Nedz tiem, kas brauc prom no Latvijas, nedz tiem, kas paliek vai brauc uz Latviju, nedz tiem, kas brauc prom no Nīderlandes vai Kazahijas.  Cilvēks ir primārā vērtība. Un, ja, viņaprāt, sociālais līgums netiek ievērots, cilvēkam ir tiesības no tā izstāties un pievienoties tādam, kas atbilst tam, kura dēļ viņš ir gatavs strādāt. Domāju, ka tā ir katra cilvēka individuāla izvēle palikt vai aizbraukt vai atgriezties. Tā ir brīvība. Un es jūtos ļoti priecīga, ka šī brīvība mums kā Latvijas pilsoņiem nav liegta. Taču brīvība ir arī pienākums. Un, ja reiz Tu pieņem lēmumu palikt, aizbraukt, vai atgriezties, tad pildi savu pienākumu un esi labs pilsonis – tik pat labs, cik cilvēks. Nu tā lūk.

Jūsu cilvēks, sieviete, Latviete, Zane Nīderlandē

šonedēļ cilvēkiem saku “nē”

izstāde ir noslēgusies un Formamats ir iepakots universitātē un gaida savu nākošo iziešanu tautās, kas, visticamāk, būs kaut kad ne pārāk tālā nākotnē. Un man ir nosacīts atslābums uznācis. Liekas, ka esmu to pelnījusi, jo dēļ izstādes Ziemassvētku brīvlaiku īpaši neizjutu.

Šīs 3 dienas esmu pavadījusi pilnīgi ar sevi. Nu labi, jā biju darbā, bet pa lielam- atsaku visām ballītēm un sabiedriskajām aktivitātēm un ar baudu guļu gultā un priecājos, cik nomierinoši izskatās mans gaiši zaļi baltais segas konverts. Negribu cilvēkus šobrīd. Klausos skaistu mūziku un mēģinu saprast, kā lai dzīvo tagad tālāk. Viens svarīgs posms universitātē ir noslēdzies un tīri teorētiski es varu šo pusgadu pavadīt bez lekcijām (praktiski runājot, man vajag vēl vienu izvēles priekšmetu, vienu workshopu un divus parādus nokārtot). Un tā ir tāda sajūsma, ka beidzot savu laiku varu plānot pati un nav kaut kas obligāts, saistīts ar citiem cilvēkiem, kas piepildītu visas nedēļas dienas. Varu darīt to, ko tiešām vēlos pati es sev. Ego spiedz no sajūsmas un krata savas garās kroplās rociņas (starp citu- es pilnīgi skaidri iztēlojos kāds izskatās mans ego- diezgan pokusīgs un amizants). Šajā nedēļā es atpūšos, un tad, kad mans ego būs kaut cik pieņēmies miesās, sākšu kārtot visas iekavētās dzīves un komunikācijas lietas un atvēršos pasaulei

Lasu E.I. Siliņa Lielo patiesību meklējumus un no prieka stenu. Un domāju par valodu. Ņemot vērā, ka Stradiņos visi teksti principā bija angļu valodā, tagad arī visas mācības ir tikai angliski, tad nāk atklājums, ka es patiesībā nemāku lasīt zinātnisku literatūru vai tādu, kurā ir aprakstīti abstrakti koncepti, latviski. Liekas, ka lasu svešvalodā. Tas tā īpatnēji un iet roku rokā ar faktu, ka nemāku izstāstīt lietas, ko mācos, latviešu valodā. Un šajā kontekstā es saprotu kādēļ ir tik svarīgi, lai būtu literatūra latviešu valodā.

Izstādē bija viena latviešu meitene, kuras vācu draugs mācās manā programmā, un jā- redz, pie mūsu projekta mēs runājām angliski. Jo tā bija vieglāk izstāstīt konceptu un darbību. Bet, kad runājām par dzīvi, situāciju un plāniem- tad redz atkal latviski. Valodu un prāta klupšanas spēles.

Es te domāju, ka labprāt veiktu pierakstus no tām grāmatām, kuras lasu. Taču saprotu, ka tas būs diezgan nereāli kaut vai terminoloģijas dēļ. Esmu redzējusi pārāk daudzus izmisuma saucienus tviterī no cilvēkiem, kas mēģina rakstīt savus darbus universitātei, un nespēj atrast formulējumus angļu valodā tik stabiliem konceptiem.

when abstract things are being discussed, terminology strongly influences what and how one perceives it

T.H.Eriksen

Nu jā. Par ko vēl esmu domājusi? Par to, ka hokejs ir labs un, ka man ir aizdomas, ka gan Olimpiāde nenesīs milzīgus panākumus un arī Čempionāts būs smags. Bet dzīvosim un redzēsim. Vismaz man attiecībā pret hokeju rezultāts nav tik svarīgs, kā tā sajūta, ka mēs cīnamies par visiem 110% un rādam labu spēli.

Piedodiet par slinko un nefokusēto ierakstu. Esmu izmisumā cik ļoti man vajag rakstāmgaldu, jo gultā guļot negribas iespringt ne uz ko. Nekas, gan jau drīz man būs rakstāmgalds. Un tad jūs varēsiet lasīt un priecāties. Un es arī tad jutīšos priecīga Un visiem būs labi.

Crisis: a non-economic approach

Hei ho,

īsumā tā- Vecais pavadīts, Jaunais sagaidīts. Un tomēr, pats svarīgākais notiek aizvien šobrīd: 3.semestra projektu izstāde Roterdamā, kuras noslēgums jaunnedēļ iezīmēs to mirkli, kad es tik tiešām sākšu dzīvot 2010.gadā ar visām tā saistītajām apņemšanām un veco gadu pārskatiem.

Atklāšana un projekta nodošana bija pagājušo 4dien un, protams, kur nu bez tā, stress bija liels un steiga arī. Ziņas labas- cilvēkiem patīk un pasniedzējiem arī, tādēļ arī atzīme laba un tagad ir dažādi varianti dalībai citos pasākumos ar mūsu mazo jauko konfekšu mašīnu vārdā “Formamat”.

Tā kā izstāde aizvien turpinās un darāmā ir tikai šķietami mazāk, paša projekta apraksts sekos, taču šobrīd, lai notraustu putekļus no knipucīša, ievietoju info par izstādi un visu projektu aprakstus.

V2_Institute for the Unstable Media presents
Media Technology MSc exhibition

January 7th – 10th, 12:00 – 18:00
January 14th – 17th, 12:00 – 18:00

V2_
Eendrachtsstraat 10, Rotterdam

http://www.v2.nl
http://mediatechnology.leiden.edu

Exhibition

The Media Technology MSc programme is a place where students are encouraged to formulate their own scientific questions, and to translate personal inspirations and curiosities into their own research projects. To answer these questions, students are stimulated to create actual installations and products because we are convinced that by doing and creating, new scientific insights into the underlying question are encountered. The programme is a joint initiative of Leiden University’s computer science institute (LIACS) and the Faculty of Creative and Performing Arts

The Media Technology MSc programme is a place where students are encouraged to formulate their own scientific questions, and to translate personal inspiration and curiosity into their own research projects. To answer these questions, students are timulated to create actual installations because we are convinced that by creating and doing, new scientific insights into the underlying questions are encountered. We have taken crisis as the global theme for this year’s semester project exhibition. Our intent was to approach crisis in the broadest sense (social, mathematical, philosophical, etc.) and have associated it with terms like control, projection and collision.

The students have been collaborating in groups of 2 or 3 students where each group has been asked to choose one of the sub-themes. The semester project has three phases. First of all the students are asked to explore their themes as broadly as possible. After gaining insight in the theme they are asked to formulate compelling statements relating to the theme. Once this is done they are asked to translate their statement in a work that can be exhibited in a group exhibition. We try to keep a rather strict separation between the three phases of the project and encourage students to freely research their theme and formulate their statement without thinking about the practical consequences of the exhibition yet. It is surprising to see that the resulting works all question our personal position and role in daily life. The exhibited works question for example our behaviour in an over crowded world, the ethics of the waste of data we create and whether we have control over control.

Featured projects 2010

The exhibition “Crisis: a non-economic approach” features the following projects by students

Control Control

Mois Moshev
Berend Nordeman
Robbert Winkel

You wait for your turn, you close the door when you go to the toilet and you do not take the last piece of candy. You do not stare at people, you hold the door for people behind you and you do not pee in someone’s garden. But is this what you want, what you need, or what you have learned? Do you control control?

Formamat

Zane Kripe
Hanna Schraffenberger
Arnout Terpstra

How valuable is the information you carry along on your mobile storage devices? The value of things used to be related to their finite quantities. This has changed with the digital age. Digital data is now in abundance and can be easily replicated and distributed. Do we still need to save bits and pieces of information on our computers hoping that they might be useful one day? Or can we apply the arising norms of the throwaway society to the digital world and enjoy deletion with good conscience? With “Formamat” we encourage people to think about the personal value attached to data, redundancy vs. uniqueness and the process of digital deletion.

Get Real!

Frank de Boer
Jeroen Jillissen
Marie de Vos

Our daily environment is full of projections; on the television, pictures, films and many more… Because these projections can contain a lot of information, one may be tempted to think they are representative of reality. This thought is wrong. In a projection, the maker decides what will and will not be shown. In other words,
projections are subjective and are missing parts of information. “Get Real” will let you experience this. In this interactive installation YOU decide: how you want to look, what you want to see and when you want to see it. You will then realise, nothing is as it seems…

Nexus

Alwin de Rooij
Maarten van der Mark
Roberto Ramadhin

Nexus is an interactive multiplayer gaming experience inspired by the work of Robert H. Frank. Everyone is an active participant in an abstract virtual world where you can work together, sneak in between and sabotage your neighbours, all for the win! Simultaneously we venture into game theory and create a gaming situation to uncover decision strategies. Considering self-interest we ask ourselves the
question, do we really need each other? With your participation we want to gather the necessary information. In this way you’re not only playing a game and experiencing a work of art, you’re also taking part in an actual scientific experiment!

Social Television

Joey van der Bie
Maarten Melenhorst

When we enrich our lives with technology, we introduce new opportunities. But which boundaries do we introduce with these new technologies? The living room for example has been transformed from a social gathering room to a home cinema, where the TV is often more important than the persons in the room. Do we really think the TV is so important that it can rule above people? “Social Television”
discusses the transformation of the living room and adapts the TV to support the social happening.

The Hurrycator

Thijs de Boer
Vincent Vijn
Thijs Waardenburg

A fast increasing amount of people is populating this world. Personal space shrinks and the risk of personal spaces colliding is getting higher. Places like train stations, shopping malls and exhibitions are overcrowded.
Everyone has his or her personal plan containing how we would like to get from A to B. Although the overcrowded places are mostly an important and necessary node in a lot of people’s plans, these places are still an obstacle between A and B.
We seem to have adapted our behaviour so we can deal with the crowds. Depending on the individual state of mind, this behaviour changes. Do you need everybody to clear the path to your destination or wouldn’t you mind some small talk with the people surrounding you?

why oh why? …plānojot nākošo gadu

Laika plānotāji man ir aizvien bijuši ārkārtīgi svarīgi un šobrīd nesperu ne soli laukā no mājas bez sava plānotāja. Apzinos savu haotiskumu un cītīga visa piefiksēšana ir vienīgais veids, kā izlīkumot caur darbiem pilnajām dienām un izpildīt solīto. Es nezinu, kad mana atkarība sākās, bet noteikti atceros kā pamatskolā katru nedēļu dienasgrāmatas bija jānodod skolotājai ar jau saplānotu nākošo nedēļu. Un šī atmiņa mani noved pie citas atskārsmes- plānotājs man ir ne tikai notikumu fiksēšanai, bet arī kā dienasgrāmata, kur tiek atzīmēts man viss svarīgais un tas, uz ko emocionāli fokusējos. Vienu reizi savu dienasgrāmatu saņēmu atpakaļ ar skolotājas piezīmi “Šo raksti savā privātajā dienasgrāmatā”. Es biju maksimāli sašutusi, jo galu galā, ja es SAVĀ skolas plānotājā ierakstu “Zane, mācies!”, tad manuprāt, tas ir tieši tas, kas man jādara un tas ir jādara saistībā ar skolu un galu galā- tā ir MANA dienasgrāmata

Vidusskolā plānotāji mums ar Malvīni kļuva par vispār suģestējošām pašpalīdzības bilžu grāmatām un atmiņu kladēm, jo katra diena bija salipināta pilna ar bildēm un saukļiem no cosmo, ballīšu un randiņu atskaitēm un pasākumu biļetēm. Īstenībā, ir ritīgi jauki tagad pāršķirstīt tos plānotājus.

Pēdējos gados mani plānotāji ir kļuvuši daudz funkcionālāki un bildēm vietas vairs īsti nav. Tagad pierakstu grāmatu, ko vēlos izlasīt, nosaukumus, terminus, ko nesaprotu, adreses, kas jāatrod un, protams, kas man, kad ir jāizdara, un kad es to plānoju izdarīt.

Jau vairāk kā nedēļu jūtos nedaudz satraukti, jo mans plānotājs iet uz beigām, un man nav, kur sarakstīt jau saplānotos notikumus Janvārī. Ir sajūta, ka salaidīšu visu putrā un neko nepaspēšu izdarīt laikā un kādā traģiskā mirklī konstatēšu, ka kaut ko ĀRKĀRTĪGI svarīgu esmu aizmirsusi. Tādēļ šodien ārkārtīgi laimīga devos pēc darba uz veikalu iepirkt savu perfektāko plānotāju pasaulē. Moleskine weekly note book, large, soft cover, black ir tas, kas ir mans plānotāja ideāls. Pietiekami mazs, lai būtu superērti nēsāt līdz visur, kur eju un pietiekami liels, lai man labi rakstītos. Var viegli pārredzēt visu nedēļu, turklāt katrai nedēļai blakus ir lapa piezīmēm, kas ir ideāli priekš idejām, jautājumiem, lielajiem darbiem/domām, kas nedēļas laikā jāizdomā, adresēm, grāmatām, utt.

Un ziniet ko? Es neiespringstu uz TIK daudzām lietām savā dzīvē, jo īpaši uz prakstikalitātēm, bet šovakar es apstaigāju 6 (!!!) veikalus un pavadīju apm. stundu internetā meklējot savu perfekto plānotāju- un??? Nē- nav! FAK JŪ!

Jūtos līdz sirds dziļumiem sāpināta un nesaprotu, ko lai tagad dara. Izmesta no savas komforta laivas. Aukstā, neērtu plānotāju ūdenī. Tā lūk es jūtos. Mans lielākais gadu mijas sarūgtinājums.

Es ceru, ka jums ar jaunā gada plānošanu iet labāk nekā man! Mīļi sveicieni visiem svētkos un jo īpaši jaunajai Vidžu ģimenei ieripojot  laulības ostā! :*

kā ir Nīderlandē?

disciplinary and calculative management of existence in advanced capitalist societies transforms itself into their culture, their way of life, their prevailing social relations.

Robins and Webster, 1999

Šis citāts manuprāt ir TIK patiess runājot par Nīderlandi, ka nevarēju nenoturēties un neuzrakstīt. Diskusiju par to vai tas ir labi vai nē, es atstāšu citai reizei.

“neticami, bet fakts” nianses manā dzīvē

Neticami, bet līdz Ziemassvētkiem palikušas tikai 8.5 dienas. Šie būs pirmie Z-svētki, ko pavadīšu Nīderlandē. Interesanti Būs eglīte un vecāki un draugi apkārt. Turklāt tā kā visi ir dikti darbīgi, zinu, ka būs arī piparkūkas un kārtīga izēšanās Latviešu gaumē  Taču jāatzīst, ka šobrīd visu svētku gaidīšanas prieku aizklāj darbs pie projekta.

Izstāde galu galā ir Janvāra sākumā, un tad nu teiksim tā- pēdējais brīdis ir – tagad! Žēl, ka šobrīd nav bildes, ko ielikt (ir bilde zemāk), bet varu pastāstīt, ka es zāģēju, līmēju, skrūvēju, lipinu skoču, spraužu vadus, loku trubas un nododos klejojumiem pa būvniecības materiālu veikaliem. Ir interesanti jāatzīst. Šodien izcēlos, kad ar paskatījos uz viena kursa biedra jaunākā modeļa Arduino un teicu- “ak! tas ir tik skaists!” Nekad, nekad, nekad agrāk tas ar mani nebūtu noticis. Taču tik tiešām- es izjūtu estētisku baudu skatoties uz microcontroller (nezinu kā tas tulkojas, whatevaaa)! Atkal jau dusmojos, ka man nav bijusi iespēja iziet darbmācības klasi, jo daudzas elementāras lietas, man tā kā nav galīgi skaidras (piemēram- a kā ieskrūvē plauktu? – soo blond! ). Nu jā. Šobrīd esam ļoti, ļoti darbīgā procesā, kuram galu vēl neredz. Tomēr iet ļoti raiti. Ja neuzdursimies uz kādu problēmu, kas būs tik tiešām problēma. Pagaidām- tpu, tpu, tup. (Līdz šim lielākā problēma ir bijusi tā dēvētā 5 kokosriekstu problēma, par kuru pastāstīšu citreiz).

Un vēl kas neticams. Aukstuma vilnis ir arī šeit. Pirmais sals! Temperatūra svārstās no -2 līdz -5! Un ziniet ko? Es esmu laimīga! Ir normāls sals, kas kož degunā un pirkstu galos! Nevis tas drausmīgais draņķa vējš un mirtrums, kas mani sasaldēja līdz kaulam pie +6 tā, ka man gribējās nomirt. Viss tagad tik dzirds un skaidrs pat bez sniega. Un es laimīgi bizoju uz sava ričuka pie sevis dungodama, jo tik tiešām- ar aukstumu ir atnākusi arī svētku/gada nobeiguma sajūta pie manis

Domāju, ka jums ir līdzīgi! Mīļi sveicieni!

17.12.2009 Update: šodien urbu un zāģēju ar elektrisko zāģi vai kā viņš tur saucas. Redzkur viena bilde hehee! Un jā- fantastiski jaunumi- MUMS SNIEG!!! Ou jēe! Vakar ap 3iem naktī sāka snigt- tad arī devos pikoties un uzcēlu pirmo mazo sniegavīriņu, un šovakar atkal snieg- ir tik, tik, tik skaisti. Vietējie protams jūk prātā, jo 1 cm sniega dēļ visi vilcieni kavējas un ir milzīgi sastrēgumi lol

Kā man būt kā pilsonim? Torņkalna apspriešana, bet ne tikai

Hei ho! Pagājušajā nedēļā bija 1.decembris, kurā es nodomāju- ehh, šī ir tā diena, kad nopirkām dzīvokli. Pagājuši jau- bāc- 5 gadi! Kā tas laiks skrien! Bet ne par to šoreiz stāsts. Jo pāris dienas vēlāk mamma saka, ka man esot atnācis aicinājums piedalīties Torņkalna attīstības plāna apspriešanā. Kā liecina pieredze neviena vēstule no valsts pārvaldes puses nav laba zīme, un aicinājums piedalīties apspriešanā liekas īpaši aizdomīgs. Man likās, ka Latvijas pārvaldei tīk tā- nu jo mazāk tur tās diskusijas, jo labāk. Tad nu pavadīju aptuveni 8 h pētot plānus un papīrus, lai saprastu, ka nekas nav skaidrs. Vienā teikumā manu māju paredzēts nojaukt, otrā teikumā- par nojaukšanu paredzēts spriest vēlāk. Un pats attīstības plāns- cmoon- versijas vairāk nekā var saprast (btw-dievinu pdf failus apm 100 MB lielumā RD mājas lapā).

Pirmajā mirklī žēlīgi. Atcerējos visādus labus brīžus tur pavadītus un to ar kādām mokām gājām cauri visam pirkšanas un remontēšanas procesam, un cik ļoti patīk rezultāts. Un tagad tas viss tiks nojaukts?

Otrajā mirklī liekas, nu cmoon, Zane, pilsēta nevar attīstīties, ja visādu vecu sakārņu īpašnieki to bloķēs, un tā teritorija šobrīd tik tiešām nav nedz smuka, nedz lietderīgi izmantota.

Taču, taču, taču… ir šādi tādi aspekti, kas mani dziļi sāpina. Un sāpina tādēļ, ka tie IR manās domās.

Man ir sajūta, ka man kā pilsonim, par spīti šai apspriešanai, uz kuru esmu aicināta, nav nekādas ietekmes. Ne tikai politiskas ietekmes, bet arī intelektuālas. Pirmkārt, neticība mūsu valsts pārvaldei man liek domāt, ka viss laiks, ko pavadu lasot šos plānus sūtot savus ieteikumus tiek nomests zemē, jo no tā nekādas jēgas nebūs. Otrkārt, pat pēc visa izlasīšanas, man šķiet, ka mana intelektuālā kapacitāte neļauj man izteikt jēgpilnu viedokli jautājumā pie kura ir strādājusi kaudze ar attīstības ekspertiem, arhitektiem un pilsētvides plānotājiem. Mēs dzīvojam speciālistu un ekspertu pasaulē, un līdz ar to, šķiet, ka vienīgais viedoklis, ko pilsonis ir kompetents paust, ir “netaisiet šitās pārmaiņas, jo ES tur dzīvoju”. Un ziniet- man pašai arī ar tādu argumentu nepietiek.

Un tad man, protams, nāk besis virsū par to, ka esmu tik naiva un sagaidu no valsts, ka tā rīkosies no sērijas “atbalstu stipros un aizsargāju vājos un uz mani var paļauties” (ar to domātas sekojošas lietas šajā situācijā +attīstība nenotiek nosimulējot projektu, lai par zemu cenu iegūtu īpašumus; +cilvēks var paļauties uz tādām vērtībām kā “objekts ar kultūrvēsturisku vērtību”; +plānotie projekti ir kvalitatīvi un nāk par labu visiem;  +tai sabiedrības daļai, uz kuru rēķiņa pārmaiņas notiek, vienīgais sliktums ir pārmaiņu laika neētrības).

Un tad es besos par to, ka besos, jo es esmu tas pats skuķis, kas 2003.gadā rāmī pie sienas piesprauda tekstu “L’etat, c’est Moi!“*, ar domu, ka viss ir paša spēkos un ir jāizmēž tas postpadomju kūtrums un neticība, kurai šķiet es savā neilgajā pilsoņa mūžā jau tomēr esmu pati kritusi par upuri. Šķiet, ka es tagad piedzīvoju to, ko piedzīvo katrs veģetārietis atklādams, ka patiesībā ir kanibāls. Un to sajūtu, kad viņš konstatē, ka neredz sevī spēku atgriezties pie veģetārajiem principiem.

Šeit var palasīt draudzīgu aicinājumu no cilvēkiem, kam ir spēks cīnīties. Ja Tev ir savs viedoklis- piedalies! Ja Tev ir vēlme mani iebuhņīt un salamāt, lai es tomēr saredzētu to sauli pie debesīm un savas iespējas to nonest arī Latvijā- droši uz priekšu!

*To teicis Luijs XIV, taču, man šķiet (šķita?), ka tieši tā jādomā katram pilsonim, lai demokrātija darbotos.

I’m no Superman

kad dzīvoju Polijā, viens no Vācu kolēģiem uzsēdināja mani uz Scrubs adatas. Skatījos, kamēr visu izskatījos. Daudzas bildes ar lecošu sauli pār Karpatiem dēļ šī seriāla tapa. Bija kaut kā piemirsies, līdz šodien pamanīju Twiterī, ka ir taču jau 9.sezona un Scrubi turpinās. Biju atnākusi mājās no bibliotēkas pēc stresainas un darbintensīvas dienas, un nespēju vairs saņemties turpināt strādāt, kaut gan tik ļoti vajadzēja. Ielīdu gultā un paskatījos pāris sērijas. Nu jā, un apēdu vairāk kā pusi no sava Sinterklāsa šokolādes Z burta, kas varētu tulkoties kā 100 gr melnās šokolādes manā puncī. Un ziniet ko? Es ceļos augšā un turpinu mācīties Droši vien līdz rītam.

Brīžos, kad cenšamies būt Supermeni, ir labi apzināties, ka tādi neesam, un pieņemt savas kļūdas un slinkumus. Jo redz kāds brīnums- tikai tad rodas spēks ar tiem cīnīties. Šī ir Scrubs tituldziesma, un ir tik labi nodungot pie sevis “I can’t do this all on my own. No, I know, I’m no Superman”. Un pats labākais ir tas, ka galu galā viss, kas mums ir vajadzīgs, ir mīlestība!

Veltījums visiem, kas cenšas, bet brīžiem šķiet, ka par daudz uz tā šķīvīša