bezmiegs un neticami vārdu plūdi

Šovakar nolēmu laicīgi iet gulēt, jo jutos kaut kā nelāgi, turklāt smaga nedēļa priekšā, kas sāksies ar smagu pirmdienu. Un nu plkst. ir 2:34 naktī- jau 5 stundas kopš mirkļa, kad “gāju” gulēt. Mēģināju sevi iemidzināt dziedot (sāku ar Bernātu debašu nometnes miega dziesmu, bet tad atcerējos un nodziedāju arī rīta dziesmu, un tas laikam bija beigu sākums, jo turpināju ar himnu un tad aidā- citas dziesmas), tad skatoties hokeju, tad skatoties Pirates of Silicon Valley, tad domājot par to, ko tik visu neesmu, bet gribētu šeit uzrakstīt (šķiet, ka blogiem ir niķis- jo mazāk notiek tavā dzīvē, jo vairāk tu raksti un otrādāk), tad ķēros pie mācību literatūras, kas parasti palīdz, taču ne šoreiz. Tad sāku domāt par dažādiem projektiem, idejām un lietām, kas mani interesē. Un viss. Aizmigt vairs nevaru vispār.

Es neesmu jums stāstījusi to, cik ārkārtīgi man patīk mans izvēles kurss antropoloģijas departamentā- ICT4D (Information Communication Technologies for Development). Katru nedēļu gaidu lekciju gluži kā saldo ēdienu. Lasot mācību materiālus nepamanu kā paiet laiks, un trešdienas naktis (lekcija 4dienā) parasti beidzas ap 6 rītā ar manu F**K, ieraugot, cik pulkstens.

Neesmu pastāstījusi, ka aktīvi strādājam ar Hannu un Arnautu pie 3.semestra projekta, kura tēma mums ir “the end”. Esam līkločus izdiskutējuši tik daudzus ‘beigu’ aspektus, ka vienā brīdī man šķita, ka tas noteikti nenāk par labu manai emocionālajai stabilitātei. Šobrīd esam nonākuši līdz skaidrībai, ka ‘the end’ tiks apskatīts no datu/informācijas dzēšanas aspekta. Projektu izstāde būs janvāra sākumā/vidū Roterdamā, tā kā laiks ir tieši tik cik vajag, lai detalizēti izstrādātu konceptu un realizētu to pagaidām vēl nezināmā, taču noteikti apskatāmā/izbaudāmā variantā priekš izstādes.

Neesmu pastāstījusi, ka esmu bijusi uz daudziem burvīgiem pasākumiem- daudz dejojusi un daudz ēdusi. Un pagājušajā nedēļā Hāgā bija Juventus koncerts baznīcā kopā ar Dutch orķestri, kas bija bezgala burvīgs. Un šī ir pirmā nedēļas nogale, kad es apzināti atsaku visus ballīšu piedāvājumus, jo beidzot likās, ka ir jāpabon vienai. Un ar mājiniekiem noskatījāmies The Ring, kas bija mana pirmā šausmene vismaz pēdējo 7 gadu laikā. Un sāku zīmēt vienu galvā izaugušu bildi, kurai jau tagad ir nosaukums- Dreamcat. Un pat, ja es nekad nepabeigšu (krāsas izbeigsies, laika pietrūks, nobīšos vai pasaule ies bojā), tas nosaukums ir un paliks tāds. Un vēl man ir sirdsapziņas pārmetumi, ka man ir milzīgs motivācijas trūkums mācīties Dutch. Bet es ar to [sirdsapziņu] cīnos.

Un neesmu pastāstījusi to, ka jaunnedēļ braucu uz Briseli dēļ darba, TAČU arī Marži būs tur, un mēs plānojam vienu lielisku vakaru pavadīt kopā. Un neuzrakstīts ir palicis, ka man ir biļetes kabatā uz garo nedēļas nogali uz Berlīni, ko es ārkārtīgi nevaru sagaidīt. Un tad uz Latviju. Un vēl tas, ka 18.novembri gribu nosvinēt aizbraucot uz Antverpi, lai redzētu New Moon (trakums, ne? ). Vēl neesmu teikusi, ka, manuprāt, vislabākā aktivitāte neatkarības dienā, būtu viena kārtīga ballīte, lai beidzot drūmās un klusās svētku noskaņas nomaina prieks un ‘šodienas’ izbaudīšana kā attieksme pret valsti.

Un neesmu pastāstījusi, ka šis rudens ir ļoti silts- aizvien naktī ir +10oC un dienā +15, un lapas smaržo tik rudenīgi, un salīdzinoši maz līst. Nu tādi lūk tie pigori. Acīmredzami mēģinājums nr.238 iemigt uz jūsu rēķina nav izdevies, un man neatliek nekas cits kā meklēt jaunus variantus miedziņa ievilināšanai manā migā.

Tim Berners-Lee “dzīvajā” un www&social development

Šonedēļ pabiju Vrije Universiteit Amsterdam uz simpoziju www & social development. Mani vairāk interesēja tēma, un kādā rakursā tā tiks apskatīta, taču nenoliedzami pasākuma odziņa bija Tim Berners- Lee klātbūtne un prezentācija. Tiem, kas nezin, kas tas par čali- nu, principā, viņš tiek uzskatīts par tīmekļa (www) izgudrotāju. Tā kā jā- diezgan iespaidīgi, manuprāt, satikt cilvēku, kas reāli ir licis pamatus visam tam, kur es mentāli pavadu daudz vairāk laika kā jebkur citur, un, kura izgudrojums pēc nieka 20 gadiem, kopš ieviešanas, tiešā veidā ietekmē manu un vēl aptuveni miljards citu cilvēku ikdienas dzīvi.

Pēc Tima uzstājās 2 galvenie džeki (Steve Bratt un Stephane Boyera) no jaunas iniciatīvas WWW Foundation, kuras mērķis ir veicināt www attīstību tādā virzienā, lai tas kalpotu sociālai attīstībai. Interesanti, ka viņi abi iepriekš bijuši arī galvenie puiši iekš WWW Consortium (W3C ).

Galvenās tēzes: tīmeklis var būt labāka vide, nekā tas ir tagad un var palīdzēt pasaulei kļūt par labāku vietu nekā tā ir tagad (tajā pašā laikā sers Berners- Lee arī norāda, ka tīmeklis atspulguļo globālās sabiedrības dinamiku un izmaiņas- nu tad ko? katrs saņem pēc nopelniem, ne tā?). Taču jā- tas, kā attīstās tīmeklis ir mūsu atbildība, jo mēs paši to veidojam. Tādēļ viņš arī aicināja cilvēkus domāt un iesaistīties web science veidošanā.

Tīmeklis, viņaprāt, savieno neko citu kā cilvēkus un online servisi ir jāskata kā “social machines of self-governance”- t.i.- tīkls savieno cilvēkus, un veido “mašīnu”, kas ļauj cilvēkiem sadarboties. Interesanti, ka viņš uzskata, ka web 2.0 ir ierobežojošāks nekā web 1.0, jo cilvēki darbojas tikai servisu noteikto limitu ietvaros.

Mums ir jādomā par tīmekli kā kaut ko nenobriedušu un vēl tikai savā sākumposmā. Tims uzskata, ka kaut kad notiks radikālas pārmaiņas un mēs runāsim par šodienas webu kā kaut ko “pirms mēs izdomājām kā to darīt labāk”. Līdz ar to mums nevajadzētu uzskatīt tīmekli par kaut ko pašsaprotamu un vienmēr esošu (piemēram, padomā par savu atkarību no visiem servisiem, ko tu izmanto online?)

Tīmeklis ir mainījis mūsu izpratni par informāciju un ir jāmeklē jaunas metodes kā mēs izmeklējam un izvērtējam informācijas lietderību un ticamību. Nav skaidrības vai tradicionālās pieejas vēl ir derīgas. (Šajā kontekstā- īss uzmetums par to kā sociālie mediji maina mūsu dzīvi).

Tālāk runāja www foundation puiši, un viņu fokuss bija uz “vairāk, ātrāk, lielāks”. It kā nekas pārsteidzošs, taču tajā pašā laikā gribējās dzirdēt kaut vienu iemeslu, kādēļ “vairāk, ātrāk, lielāks” tiek uzskatīts par kaut ko labu. Kas kvalitatātes ziņā mainīsies, ja pa tīmekli dzīvosies 4 nevis 1 miljards. Taču protams, tas viss iet roku rokā ar attīstības un tehnoloģiju progresa diskursu, vienīgi gribējās dzirdēt, kādēļ viņi tam tic. Vēl žēlīgi, ka puiši neko īpaši nerunāja par cenzūru un citām politiskām, ekonomiskām barjerām, kas tiek veidotas un izvēlējās iet tradicionālo stāstu par valodas, pieejas un kulturālām barjerām. Man domāt, ka tāds www foundation drīzāk varētu darboties šajā virzienā nevis kļūt par kārtējo NVO, kas cenšas rādīt success stāstus kā cilvēki Āfrikā priecājas par web sniegtajām iespējām. Bet nu jā, laiks bija diezgan ierobežots un maz vietas diskusijām.

Simpozija otrajā daļā bija, manuprāt, pilnīgs sviests- acīmredzami veiksmīgi nolobēts lauksaimniecības projekts tika apstāstīts no projektu vadības viedokļa un saikne ar webu bija tāda, ka viņi plāno izmantot to, lai projektu popularizētu. Liels paldies par cepumiem. Projeks lielisks un visādi jauks, bet tas nebija tas, ko es un izskatījās, ka arī citi zālē esošie bija atbraukuši klausīties.

Bet kopumā man patika- interesanti pavērot un novērot un galu beigās viss bez maksas + pusdienas pa brīvo. Ko gan citu vienam kārtīgam studentam gan vajag?

Ak jā un pats smieklīgākais, kas notika- es nofočējos ar Timu! Metjū ļoti gribēja un man bija vieglāk paprasīt. Kad biju viņus nobildējusi Sers Berners Lee ar sāpju izteiksmi sejā jautāja vai es arī vēlētos, uz ko es atbildēju- why not? Viņa vienīgais nosacījums bija, ka mums bildes jānosūta arī viņam. Ko mēs arī mīlīgi izdarījām. Bilde studijā! pašai nāk smiekli par šādu gīkisma kulta piekopšanu. Ak jā- es iepriekšējā vakarā pēc pāris vīna glāzēm nogriezu sev priekšējos matus. Šodien jau ir labāk

drupačas1: par jauniem draugiem un rudeni

Dažas update drupačas šim vakaram. Arī Leidenē nu ir atnācis ritīgs rudens.Jā, zinu, jums jau snieg un tā, bet šeit vēl līdz tam, šķiet, ir kāds gabaliņš ejams. Pirmdienas vakarā bija fakultātes BBQ- noballējām pa āru līdz pusē diviem naktī, jo temperatūra bija kādi +13oC. Dienas ir saulainas, bet paliek aukstāks. Trešdien bija tik auksti, ka man nāca raudiens. Bet saulīte spīdēja un laistījās kanālos un koku galos. Pamanu, ka atkal manā gardrobē atgriežas pelēkais. Tā ir kaut kāda mistika! Latvijā man šķiet bija tikai kādi pāris pelēki apģērba gabali, bet šeit- teju viss. Un man grūti to paskaidrot, bet šajā pelēkajā komforta valstiņā pelēki, pelēki cilvēki klīst.

Atgriežoties pie tēmas par fakultātes maģistrantu bbq- manā fak. mācās datoriķi, matemātiķi, fiziķi un citi brīnumdari. Un kā jūs varat iedomāties, meiteņu tur nav pārāk daudz. Jo īpaši mazākumā ir tādas meitenes, kas ietu ballēt. Līdz ar to es noraidu visus skaļi neizteiktos un starp rindiņām uzrakstītos pārmetumus, ka es esmu vienīgā meitene ballīšu bildēs, un ka tas nu tā aizdomīgi un tā. Taču lai darītu visus noraizējušos prātus mierīgākus un kuplinātu meiteņu skaitu, es ieviesu sev jaunu ballīšu draudzeni- Little queen Beatrix. Bildes par to kā viņai gāja bbq var redzēt šeit.

Šeit viens ieskats rudens saulītes ķeršanā:

Go Zane :D

Zanists like to say to each other upon parting, “Go forth and be zane” or simply “be zane.”

Shis ir vienigais, kas man der! Un ir diezgan ok Zel, ka Zane ir visbiezak viriesu vards (protams, iznjemot slaveno erotisko romanu rakstnieci ar pseidonimu Zane, kas devusies tuuree ar nosaukumu “The Zane Love Bus”), lidz ar to mani rezultati nebija parak precizi.  Tacu varbut Tev paveicas un tu netiec aprakstits ka “Highly intellectual male with enormous hair and little or no social skills.“

Prieciigu pirmdienu. Leidenee aizvien +15! Sveicieni baltajai Latvijai un atvainojos par garumziimem- esmu darbaa.

lielās mājas mazā saimniece vai otrādāk

Rīt ir lielumlielais notikums- beidzot mana istaba būs mana. Edijs, no kura es īrēju istabu kopš Jūnija, ir atgriezies no Malawi un sāks dzīvot kopā ar savu draudzeni, līdz ar to, viņa istaba paliek man. Rīt viņš brauc pakaļ visām savām mantām un mēbelēm. Ar 1.novembri mēs to nokārtosim arī oficiāli uz papīra.

Mana bilance būs- matracis un manas drēbes un mantas un tukša istaba. Grūti izstāstīt, cik ļoti es par to priecājos. Visu šo laiku esmu dzīvojusi telpās, kur ir citu cilvēku mantas, telpās, kur esmu tikai uz kādu laiku, telpās, kuras iekārtot sev pa prātam nav motivācijas. Līdz ar to es pat savā ziņā gaidu kāda izskatīsies istaba, kad tur būšu palikusi tikai es. Klusiņām kaldinu plānus, kā es iekārtošu, izkrāsošu istabu un CIK kolosāli tas būs Veseli 10 kvardātmetri, kuros jāierīko guļamistaba, viesistaba un darbistaba. Virtuvi gan laikam šoreiz vairāk ne. Izmantošu kopējo ledusskapi.

Mamma tieši tagad ir ciemos, un tie, kas zin manu mammu, jau nojaušs, viņas entuziasmu par to, ka būs jāiekārto mana istaba. Vakar par 2,50 nopirkām nereāli smieklīgu 60.gadu spogulīti ar plauktiņiem. Protams, tā gluži nebija pirmā nepieciešamības lieta, bet sirdī iekrita, un ko tu tur cilvēks padarīsi?

Tādi mums te tie jaunumi

Leids Ontzet

Šajā nedēļas nogalē Leidene svinēja savu atbrīvošanu no Spāņiem, kas notika jau….khm….vairāk kā 400 gadus atpakaļ. Bet neskatoties uz to, cik tas sen bijis, ballīte katru gadu ir grandioza. Pilsēta ir slēgta satiksmei un tiek pārvērsta par milzīgu festivāla vietu- visur atrakcijas un karuseļi, skatuves ar dzīvo mūziku, laivas ar mūziku, ballītes visapkārt, miljons cilvēku, utt.utjp. Un tā 2 dienas.

Piektdienas vakarā pirms iziešanas ielās, kojās uztaisījām tradicionālās ontzet vakariņas- kas principā ir ļoti pliks sautējums (kartupeļi, burkāni un sīpoli) un desa. Un sestdienas rītā jāēd jēla siļķe ar sīpoliem.

Šo svētku lielākais prieks priekš manis bija tas, ka Pepe, man “lielais brālis” no Polijas Erasmus laika atbrauca mani apciemot kopā ar savu kolēģi. Es jau biju aizmirsusi, ko nozīmē būt draugos ar vienu kārtīgu dienvid-Itāli. Strīdi un smiekli kopā! Atkal jau man lika gludināt kreklus (ne un ne!), taču tajā pašā laikā lutināja tā kā tādu princesīti. Ehh…un galu galā bija jau pagājuši 2 gadi, kopš pēdējo reizi tikāmies.

Ballējām ritīgi un kaut kur pavidu starp visām dejām, dziesmām un ballītēm ielas vidū esmu pazaudējusi balsi. Nekas- gan jau atnāks drīz atpakaļ.

Tātad: šeit neliels foto ieskats nedēļas nogalē

nekad nekas nav tā pat – ARS Electronica 09- otrā daļa

ārprāts, es tiešām neturu sev līdz šobrīd! Bet labi, negrauzīšos par to, cik aktīvi pavadu laiku šajās nedēļās, un turpināšu stāstu par ARS Electronica braucienu. Centīšos visu tā saspiest, lai man vairs nebūtu jākavējās pie šī notikuma, kas liekas jau aizvēsturisks.

Plkst. ap 11- teorētiski būtu vajadzējis būt Linzā. Tā vietā ierodamies Ķelnē

Atlikušajās minūtēs līdz Ķelnei, iepazināmies ar vecu Vācu pārīti, kas laida šopingā, un viņi piedāvājās mums palīdzēt sakārtot biļešu jautājumus. Neko daudz jau nepalīdzēja, bet bija jauki sajust atbalstu. Nopirkām jaunas biļetes, uzzinājām, ka varam rakstīt sūdzību par notikušo un laimīgi devāmies Ķelnes doma pakājē iedzert aliņu- kā nekā esam taču Vācijā.

Laiks no 12iem līdz 20iem- šķērsojam Vāciju

Un tad sākās vilciennošana. Man šķiet, ka mēs nokaitinājām kādu čupu vācu cilvēku, bet tas nekas. Zobi izmazgāti, guļammaisi izritināti, un ceļu turpinam pus pa miegam, pus pa smiekliem. Interesanta ir tā stadija, kad esi jau tik noguris, ka miegs vairs nenāk. Lai arī Šaks visu laiku lika modinātāju, lai mēs nepalaistu garām pārsēšanos, tik un tā katru reizi tas izvērsās par stresa pilnu pasākumu, un lecām laukā no vilciena ar nesapakotām mantām, durvīm jau teju veroties ciet. To, vai visu esam paņēmuši varējām pārbaudīt tikai tad, kad vilciens jau bija aizgājis. Brīnumainā kārtā- tik tiešām neko nepazaudējām.

20:30- vajadzētu piestāt Linzas stacijā

Jā- Šakam zvana modinātājs- jālec laukā- esam jau piestājuši stacijā, atkal stresaini grābjam mantas un metamies ārā no vilciena. Durvis aizveras un es saku- “eu bet”. Šakam paveras mute un man liekas, ka Līvens iekaucās. JO MĒS NEBIJĀM LINZAS STACIJĀ izrādās, vilciens kādā mirklī bija par 10 minūtēm aizkavējies un mēs esam izkāpuši vienu pieturu atrāk. Ō, šeit mēs laikam smējāmies biku mazāk, jo visu laiku mums kaut kas neveicās- apstākļu sakritības, utt, utjp, BET šinī gadījumā mūsu pašu stulbums. Nu neko. Sazinājāmies ar saviem CS cilvēkiem, kas mūs jau gaidīja Linzas stacijā, ka būsim pēc vēl 30 minūtēm un apēdām pēdējās somā esošās maizītes. Atnāca vilciens, un jāatzīst, ka šoreiz mums bija vienalga vai mums uzliks sodu par to, ka nav biļetes vai nē (teorētiski, es domāju, ka nevienam Vācijas vilcienu biļetes neinteresē, bet vietējās mēs nepirkām- nebija spēka).

21 un beidzot esam Linzā

Mūsu CS cilvēki mūs sagaida un nolemjam pasākumu garumā nevilkt un ejam uz krogu turpat stacijā. Ak, Austrija, skaistā Austrija, kur garšīgs alus normāla izmēra glāzēs. Tā nu dzērām alu, stāstijām savus priekus un bēdus, iepazināmies ar saviem hostiem un sadraudzējāmies ar vietējiem pudelesbrāļiem. Es izpelnījos viena onkuča uzmanību un man tika veltīta serenāde. Diezgan raiba tur bija tā kompānija. Uzzinājām, kur tajā vakarā notiek ballīte un devāmies uz mājām, lai noliktu mantas, izbaudītu ātru dušu un varētu doties ballēt. Pilnīgi neticams notikums- Šaka un mani hosti izrādās dzīvo teju kaimiņos Līvena CS meitenei. Vispārībā jautri.

24:00- FINALLY

Jūhū! ARS Electronica rocks! Esam ballītē, satiekam pasniedzējus un kursa biedrus. Uzzinam kas kur ko kā rīt jāskatās, kur labākie pasākumi, utt. Nakts ir melna un jautrības pilna. Ballīte ritīgi laba! Izdejojamies, un 4os no rīta atgriežamies mājās.

Piektdiena, Sestdiena, Svētdiena- viss vienā virpulī

Ja nemaldos ap 3iem dienā ieturējām fantastiskas brokastis Linzas centrā un sākām apstaigāt izstādes. Goda vārds, es jau vairs neatceros kas un kā tur tieši precīzi notikās, bet īsumā: izstādes bija labas, jaunais ARS Electronica centrs fantastisks. Man sirdī visvairāk palika tieši animāciju filmas. Vienkārši ekselenti. Vairākas stundas pavadījām skatoties visādus superstāstiņus. Bohēma Linzā ritēja pilnā sparā- cilvēki viens par ortu arty-fārtijāki, pilnīgi psyhco mūzika, un pilnīgs čill. Piektdien noballējām līdz 6iem rītā. Sestdien atkal izstādes un noballējām līdz 7iem rītā. Svētdien ar Šaku vēl uzbraucām pilskalnā- tā teikt, nedaudz arī no Linzas un 7os vakarā ielecām skolas autobusā un kratījāmies 12 stundas atpakaļ uz Leideni.

Pirmdiena

Pēc visa balagāna, ir tik grūti palikt vienam. Un klusumā. Līvens saka, ka viņam skauž, ka mēs ar Šaku dzīvojam vienā mājā, jo viņš tagad būšot spiests atgriezties savā dzīvoklī pavisam viens. Šaks vispār neklausās, jo skrien pie savas draudzenes. Es saku, ka šī ir laba diena, lai beidzot izgulētos. Un, protams, ka neeju gulēt. Un ir jocīgi skumīgi atgriezties mājās bez mašīnas un ar neplānoti iztukšotu bankas kontu. Bet nekas. Tā lūk.

Visa šī trakuma iespaidā visu turpomāko nedēļu nespēju nevienu vakaru pavadīt mājās viena. Un ziniet ko? Man tas ļoti nāca par labu. Socializēšanās, socializēšanās un vēlreiz socializēšanās. Svarīgāko jau jūs saprotat- Zane tagad ir uz ballīšu viļņa. Un ballē līdz rītam. Gads, kas pavadīts vientulīgi urbjoties sevī ir manī radījis milzīgu izsalkumu pēc cilvēkiem, ballītes, mūzikas, dejām, smiekliem un visa pārējā, kas piedien veselīgam jaunietim

Un tad Mazijs bija ciemos un tas bija skaisti un tad viņš aizbrauca un tas nebija skaisti. Un tad nu atkal sākās ballītes un ballītes un izskatās, ka tas tā arī turpināsies, jo šonedēļ ir Leidenes atbrīvošanas svētki, kad visa pilsēta atkal pārvēršas par vienu vienīgu skatuvi ar ballītēm visriņķī. Un jaunnedēļ tas turpinās, jo atkal jau ir jaunas ballītes un vispār- trakums kaut kāds. Un ja godīgi- pa vidam es arī ļoti daudz laika pavadu mācoties un strādājot un tur arī ir daudz ko stāstīt- tā kā palieciet te pat un gaidiet jaunumus

Šeit tad bildes no Austrijas

nekad nekas nav tā pat – ARS Electronica 09- pirmā daļa

Nu jau ir pagājusi vairāk kā nedēļa kopš brauciena uz ARS Electronica, bet neko neesmu uzrakstījusi. Iemesli ir vairāki. Pirmkārt, brauciens bija iespaidīgs un iespaidiem bagāts. Lai tomēr tiktu uz priekšu, esmu nolēmusi pastāstīt visu to ļembastu vairākos piegājienos. Šis tad ir pirmais, kas iepazīstina ar stāsta varoņiem, sagatavošanās darbiem un aptuveni 300 km brauciena.

Otrs iemesls ir tāds, ka pēc atgriešanās mājās, es ne par kādu naudu nebiju piedabūnama pavadīt kaut mirkli vienatnē ar sevi. Kā smējāmies ar kursa biedriem- pēc tā brauciena, nožēlojamā dzīve šķita vēl nožēlojamāka. Nu tas tā- pus pa jokam, pus pa patiesam. Tā rezultātā visu nedēļu pavadīju pa dienām strādādama, pa vakariem iedama ciemos un ielās un ballītēs. Šajās pēdējās divās nedēļās esmu bijusi iespējams uz vairāk pasākumiem un ballītēm nekā visa pirmā semestra ietvaros kopā. Par laimi pienāca 7diena, kad pēc vēl pēdējās izraušanās uz pilsētu, es sajutu, ka nu ir gana- esmu atkal ar mieru pabūt viena ar sevi. Ir tik daudz iespaidi savākti, tik daudzi vārdi izrunāti un uzklausīti, tik daudz dziesmas noklausītas un nodejotas, ka tagad atliek tikai mierīgi atsēsties un mēģināt attainot. Bet par to visu tad vēlāk.

Pirmdiena:

Tiek nolems, ka man, Šakam (Sjaak) un Līvenam (Lieven) būs tikšanās, kuras laikā izrunāsim visu par braukšanu. Tikšanās notiek. Izdzeram biku vairāk alus nekā vajag un par braukšanu īsti neko vairāk kā tikai to, ka izbrauksim trešdienas vakarā, lai Linzā būtu ceturtdienas rītā, arī neizrunājam. Šaks un Līvens abi ir cipargalvas, bet tādi, kuriem mistiskā kārtā ir arī apbrīnojami lieliskas sociālās prasmes. Es piedraudu, ka, ja viņi ceļa laikā runās par programmēšanu, es dziedāšu dziesmas no Latviešu bērnu multenēm. Līvens festivālā grib atrādīt vienu savu projektu bez atļaujas (spēle, kas tiek spēlēta uz māju sienām). Šakam viss vienmēr ir labi, Līvens pusi laika pavada appīpējies un viņam arī viss vienmēr ir labi. Man ir vislielākais masas indekss mūsu grupā un es saku, ka ar tādiem skaliņiem es nekur nebraukšu. Viņi saka, ka es toties esot vissmukākā no mūsu trijotnes. Tas mani apmierina. Ok, mēs visi viens otram patīkam un izskatās, ka būs labi.

Trešdiena:

Savācu Līvenu, nopērkam paiku ceļam un vakariņām. Vēl kaut kādus tur vadus viņa projektam, un mājās visi trīs nenormāli pieēdamies. Ir jau atkal jautri un izbraucam tikai pirms 23, kaut gan bija domāts ap 20. Bet nu- phe- ir taču tikai 998 km no mūsu kojām līdz Linzai. Un galā mums ir jābūt vēlākais  11, kad jāizņem festivāla biļete. Šaks krāmējot mantas sasit daļu no mūsu couchsurfing hostiem nopirktajām dāvanām. Nekas. Nolemjam, ka dāvināsim tā pat.

Lecam mašīnā. Es iekārtojos uz miegu aizmugurē. Jauks muzons un ceļš priekšā. Apstāšanās 2 benzīntankos, kur puiši iemācās 8 kustoņus no Ojāra Vācieša Kabatas multenes. Phe, sagribēja kaut ko parunāt par programmēšanu! Ēdam bulciņas un ir baigi ok. Uzpildam benzīnu. Nu jā Un tad tas arī sākās.

Apm. 280 km no kojām

Esam nobraukuši mazāk par 300 km, bet jau atrodamies vācu zemē. Un ir jau tumšs. Un sāk līt lietus. UN MAŠĪNAI MOTORA RAJONĀ PARĀDĀS KAUT KĀDI NEKOMFORTABLI TROKŠŅI. Un, lai jautrāk, neilgi pēc tam sāk zust jauda. Saprotam, ka uz 50km/h pa bāni nebūs aršana un iebraucam vienā no melnajām P vietām. Pasēžam padomājam, ko darīt. Neko jau īsti izdomāt nevaram, tādēļ Līvens zvana savam wegenwacht, lai brauc mūs glābt. Viņi pēc miljons jautājumu uzdošanas par mašīnas apdrošināšanu, adresēm, kredītkartēm un dūmiem izpūtējā saka, ka montieris būs klāt pēc stundas vai divām. Mēs saprotam, ka mums ir reālas šances nepaspēt uz biļetēm, bet kā jau sirdī optimisti, iekārtojamies ērtāk, izgāžam marinētos gurķīšus pa visu mašīnu, klausamies mūziku un smejamies par stulbībām.

Plkst. ap 2/3 naktī

Atbrauc montieris. Apskatās mašīnu un saka, ka braukšana nebūs. Bāc! Toties esam drausmīgi aizgrābti, jo mašīna tiek uzlikta uz pacēlāja un mēs braucam kopā ar vācu montieri viņa lielajā ADAC mašīnā uz tuvāko pilsētu Leverkusen uz servisu.

Bēdīgā ziņa- serviss atvērsies tikai 7 no rīta. Esam pie servisa un iekārtojamies atpakaļ savā zaļajā, nu jau neejošajā vabolītē un Līvens atkal zvana savam wegenwacht, lai gādā mums jaunu mašīnu, ar ko braukt tālāk.

Vēl viena skumjā ziņa- ai, viņi aizmirsuši pateikt, ka tā kā mašīna nav reģistrēta NL, viņiem principā ir vienalga, kas ar mums tālāk notiek un jā, iespējams, ka mums būs pašiem jāmaksā par transportēšanu līdz pilsētai. Mirklis skumīgs, jo ir tumšs un auksts un līst lietus un šķiet Austriju mums neredzēt kā savas ausis. Un tualetes arī pie servisa nav.

Bet kā jau es teicu- mēs esam optimisti, un, domu par Austriju neatmetam, turklāt attopamies, ka visa šī situācija nozīmē vienu- mums nav jāstūrē! Kristāldzidrā pudele sasilda un atslābina mani, savukārt mani Dutch draugi prieku stimulē pavisam savai valstij raksturīgā veidā. Klausamies burvīgu mūziku, runājam muļķības un smejamies, un šķiet, ka viss īstenībā ir lāga.

Plkst. apm. 5 no rīta

Jūtamies baigi ok un tā kā lietus ir nedaudz pierimies dodamies pastaigā pa šo burvīgo pilsētu, ko liktenis mums

piespēlējis iepazīt. Puiši mani mierina, ka jaunā diena nesīs mums burvīgus jaunumus un viss būs labi. Esmu laimīga, jo centrā ir arī tualetes. Pilsēta mums īstenībā īpaši nepatīk. Toties gars ir možs un daudz smejamies. Sūtam sms tiem kursa biedriem, kas jau ir Austrijā.

Mums biku skauž. Bet tikai biku, jo īstenība- viss taču ir labi.

Ceturtdiena- Plkst. 7- pēc 4 stundām vajadzētu būt Linzā…teorētiski

Tiek atvērts serviss. Vācu onkas apskata mašīnu un saka, ka skāde ir motorā. Lai mēs liekam galdā 1000 E naudiņas un kaut kad tad būs gatavs. Khmm….lieki piebilst, ka šāds variants mums neder. Sarunājam, ka mašīna var pastāvēt viņu stāvlaukumā kādas dieniņas, un čāpojam mašīnu nomas meklējumos. Ak, Leverkusen, Leverkusen! Pārsteigumu pilnā Vācu nekurienes pilsētiņa! Nevienai no 3 aģentūrām izrādās mašīnas, ko izīrēt šajā dienā, nav!

Plkst. apm. 8/9/10 no rīta

Nu es sāku dziedāt šo dziesmiņu “Kad nekas nav palicis tevī, tad paliks vairs tikai prieks. Tas prieks, kas dzimst pats no sevis. Tas prieks, kas tavs ienaidnieks”, jo smejamies mēs nepārtraukti. Par visu. Laikam esam biku izmisuši. Sēžam autoostā un smejamies par to, cik lieliska diena un par to kā gāž lietus visapkārt. Izdomājam arī savu teoriju par Armstrongu uz mēness. Šaks pasaka leģendāro un liktenīgo frāzi: “How worse can it get?” ar domu, ka nu jau tikai jāiet uz augšu  Opcija: VILCIENS! Jipī jei. Līvens sazinās ar mūsu pasniedzējiem, kas apstiprina, ka mums atpakaļceļā būs vieta skolas autobusā. Nu tad aiziet. Izkrāmējam mantas no mašīnas un bizojam uz staciju. Vabulīte paliek viena pie vāciešiem.

Līdz vilciena attiešanai 4 minūtes

Ātri izņemam drausmīgi daudz naudas no bankomāta, lai varētu atļauties nelaimīgās vilciena biļetes. Mēs jau laicīgi ar vilciena biļešu automātu bijām izspēlējuši sacensību spēli- kā aizbraukt uz Linzu vislētāk, kas tad bija attiecīgi ar vilcienu 10:24 par 120 E naudiņām. Pieskrienam pie kasierītes, kas laipni mums izprintē pārsēšanās maršrutu un pasaka, lai biļetes pērkam vilcienā. Mēs drausmīgi laimīgi ielecam pirmajā vilcienā, kas aizvedīs mūs līdz Ķelnei. Apm. 15 min brauciens.

Pirmais vilciens

Esam kaifā par to ka izkustamies no Leverkusenes, jo mums īstenībā likās, ka tā pilsēta ir nolemta. Līvens ir laimīgs, ka viņam ir beidzot laiks apgriezt nagus. Šaks arī kaut ko priecīgi dungo. Visi dzeram aktimelus, jo liekas, ka esam tos pelnījuši.

Nāk kontrolieri un mēs priecīgi gatavojamies pirkt biļetes….BET ne tik strauji Kas tās par muļķībām? Biļetes vilcienā? Nē, nē, jaunieši. Skaidrā vācu mēlē mūs nolamā un saka, ka jāmaksā sods- katram 40 E naudiņas. Ja man būtu jāizvēlas, kas bija brauciena drausmīgākais mirklis, tad es teiktu šis, jo mēs paši pret savu gribu bijām kļuvuši par zaķiem. Kā jau visi var iedomāties, mūsu skaidrojumi bija kontrolieriem zem astēm, un mums paņēma pasītes, izrakstīja soda kvītiņas un tad nu mēs samaksājām.

Un tad bija viens interesants mirklis. Kontrolieru kungi saka- labi, jūs samaksājat sodu, un braucat tālāk līdz savai Linzai. Mēs esam autā! Kā tas ir iespējams, ka ar 40 eiro sodu ir iespējams aizbraukt 120 E vērtā ceļojumā. Viņi aiziet un mēs apmulsuši sēžam. Tomēr kaut kā īsti nespējam noticēt šitādai debesu dāvanai un mēģinam saprast, kas par lietu. Nu jā- ilgi mums nevajadzēja, lai saprastu, ka Vācijā arī ir vairākas Linzas, kuras par mūsu galamērķi uzskatīja kontrolieri.

Labi, tas tad šai dienai arī viss. Rīt tad turpinājums par to kā un cikos nonācām Linzā, un kas mūs tur sagaidīja…

ARS Electronica- here I come!

Mācību gads šodien ir sācies arī Leidenes Universitātē ar visu karalienes ciemošanos un galvenās akadēmiskās ēkas pēc-restaurācijas atklāšanu. Tā kā manas daraba vietas ēka Nīderlandei tipiskā veidā “saaug” ar blakus esošo Akadēmisko māju, tad uz darbu šodien lāčoju pa sarkano paklāju Diezgan jauki Taču 1.septembra svētki šeit nestāv līdzi Latvijas gavilēm, tādēļ esmu ļoti priecīga, ka man ir kaut kas cits, ļoti īpašs, kas šeit atklāj nu jau manu otro mācību gadu un tas ir…. ARS ELECTRONICA festivāls

Ars Electronica made its debut on September 18, 1979. This festival of art, technology and society spotlighted the emerging Digital Revolution. Within a few years, Ars Electronica developed into one of the world’s foremost media art festivals. And its growing success was paralleled by the expansion of its annual lineup of events. The 1979 festival proudly presented 20 artists and scientists; in 2008, no fewer than 484 speakers and artists from 25 countries were in attendance.

Tā kā jau ir pagājis arī gads, kopš esmu prom no Latvijas un arī gads, kopš savas domas publicēju knipucītī, tad varbūt kāds atcerās, ka pēc pagājušā gada brauciena es biju pilnīgi nonesta. Man likās, ka viss, ko es domāju par nākotni ir muļķības un Latvijā esmu dzīvojusi ilūziju pasaulē ar skatienu atpakaļ. Atradu savu pagājušā gada pierakstu kladi un redz ko tad es toreiz rakstīju:

Man liekas, ka līdz šim esmu dzīvojusi pagātnē ar ilūziju, ka tā tas viss arī būs turpmāk. Šodien esmu savām acīm skatījusi un rokām taustījusi tādus cilvēka prāta brīnumdarbus, kas liek man pārvērtēt savu pasaules izpratni. Vēl jo vairāk tādēļ, ka, lai arī viss redzētais ir jau manam prātam neaptverams, ar loģiku es saprotu, ka progress ir vēl tālāks, un šodiena man ir atklājusi tikai mazu daļiņu no tā, kas patiesībā ir.

Jā, diezgan emocionāli, bet es tiešām biju ļoti iespaidota par to, ko redzēju. Turklāt tas viss ir rakstīts esot notikumu vietā un tieši izjūtot savu šoku, tādēļ arī patoss. Nu tā lūk. Tā kā šogad braucu atkal. Autobuss ir pilns ar pirmkursniekiem, tādēļ, mēs “vecie”, esam sametušies pa mašīnām un es trešdien braukšu kopā ar diviem puišiem- vienu manu mājas biedru un vienu kursa biedru. Nakšņosim ar couchsurfing (vismaz tā ceram). Un, ja mašīna noplīsīs, tpu, tpu, tpu, tad vienam no viņiem ir kaut kāda tur drošības karte jeei

Degu nepacietībā un visu laiku gribas dziedāt, jo nevaru sagaidīt 4 dienu klaiņošanu pa Linzu un visām jocīgajām istādēm, instalācijām, priekšnesumiem, lekcijām un ballītēm. Šī gada tēma ir “Human Nature- The Reinvention of Nature”, kas man liekas nereāli saistoša un programma ir papildināta ar daudziem pasākumiem par godu festivāla 30gadei.   Gribu redzēt arī jaunos MT studentus, jo šogad būšot starptautiskie daudz vairāk- jipī jei, un arī meitenes vairāk- dubultais jipī jei!

Un šī braukšana liek pārdomāt, kas gada laikā ir mainījies. Un TIK daudz kas ir mainījies. Galvenais jau laikam tas, ka daudz vairāk esmu iepazinusi sevi. Un ir pārgājušas tās sāpes un bailes, kas mani pavadīja ik uz soļa, mācoties dzīvot vienai pašai bez draugu un atbalstītāju pulciņa visriņķī. Un tīri prakstiski runājot- jā esmu daudz ko arī skolā iemācījusies hehehe

Nu tad tā- vismīļākie sveicieni visiem 1.septembrī – lai jaunais gads pilns jaunu, vērtīgu mācību vai dzīvē vai burtnīcā- vienalga, un tiekamies iespaidu pilni aptuveni pēc nedēļas

par baļķiem Leidenes kanālā un patiesībām

Šodien prezentēju jums foto! Šādas situācijas biju novērojusi jau agrāk, un biju nolēmusi, ka reiz nofočēšu. Šodien bija tā diena.

Bildē neko skaisti neizskatās, bet, kad tur sēžu kanāla malā, man šis skats uzdzen pārdomas. Es nezinu, vai var saprast- tas ir parasts kanāls un vienā vietā tam pa vidu pāri ir baļķis. Uz tā parasti sauļojas 3 brunurupuči. Un vispār tā dzīve kanālā ir ļoti interesanta. Bet šī situācija atšķiras no ikdienišķās rosības ar to, ka šķiet ārkārtīgi simboliska. Vienā pusē tu redzi līdz lejai. Un otrā pusē ūdenim  ir pāri augu sega. Un tad skatoties es domāju par ilūzijām, puspatiesībām un pretmetiem. Un to, ka Patiesība jau ir tikai viss kopā- gan tas, ko mēs redzam, gan tas, ko nē. Un tas baļķis gluži kā mūsu duālistiskās domāšanas simbols.

Mācību gadu šogad universitātē atklās karaliene. Es domāju, nez vai dēļ viņas vizītes kanāls tiks iztīrīts? Radīta cita, jauna patiesība/puspatiesība? Tā kā Latvijā, kad pie mums brauca Bušs?

Mani īstenībā biedē, ka ir tik viegli radīt jaunas patiesības. Tādas kā nu kuram vajag. Jo tad kā lai atrod tās īstās, savējās? Šonedēļ jābrauc uz Hāgu. Kursa biedri, kas tagad beigs studijas, prezentēs grāmatu, ko uzrakstījuši par “perception”.

“I spy with my little eye” is a book about perception, written for audiences both young and old. It is an inquiry into our relation to reality. How do we perceive reality? Is your perception of reality the same as mine? And what is reality anyway? We try to approach these questions in an accessible way. Instead of aiming for completeness in either breadth or depth, our attempt is to touch upon topics that will inspire readers to formulate their own questions.

Jautājumi man pietiek es vairāk gribu zināt kā viņi ir piegājuši šiem lielajiem jautājumiem. Ūdeni jau nav grūti noliet. Bet ir jābūt iekšām, lai ūdeni lietu savā pirmajā grāmatā, kas ir arī maģistra darbs. Tad nu es ceru, ka viņiem būs mazāk iekšu un vairāk prāta. Ja ne- tad man tik atkal atliks lūrēt kanāla ūdeņos un meklēt atbildes kaut kur pa vidu starp baļķi.