Hei ho! Pagājušajā nedēļā bija 1.decembris, kurā es nodomāju- ehh, šī ir tā diena, kad nopirkām dzīvokli. Pagājuši jau- bāc- 5 gadi! Kā tas laiks skrien! Bet ne par to šoreiz stāsts. Jo pāris dienas vēlāk mamma saka, ka man esot atnācis aicinājums piedalīties Torņkalna attīstības plāna apspriešanā. Kā liecina pieredze neviena vēstule no valsts pārvaldes puses nav laba zīme, un aicinājums piedalīties apspriešanā liekas īpaši aizdomīgs. Man likās, ka Latvijas pārvaldei tīk tā- nu jo mazāk tur tās diskusijas, jo labāk. Tad nu pavadīju aptuveni 8 h pētot plānus un papīrus, lai saprastu, ka nekas nav skaidrs. Vienā teikumā manu māju paredzēts nojaukt, otrā teikumā- par nojaukšanu paredzēts spriest vēlāk. Un pats attīstības plāns- cmoon- versijas vairāk nekā var saprast (btw-dievinu pdf failus apm 100 MB lielumā RD mājas lapā).
Pirmajā mirklī žēlīgi. Atcerējos visādus labus brīžus tur pavadītus un to ar kādām mokām gājām cauri visam pirkšanas un remontēšanas procesam, un cik ļoti patīk rezultāts. Un tagad tas viss tiks nojaukts?
Otrajā mirklī liekas, nu cmoon, Zane, pilsēta nevar attīstīties, ja visādu vecu sakārņu īpašnieki to bloķēs, un tā teritorija šobrīd tik tiešām nav nedz smuka, nedz lietderīgi izmantota.
Taču, taču, taču… ir šādi tādi aspekti, kas mani dziļi sāpina. Un sāpina tādēļ, ka tie IR manās domās.
Man ir sajūta, ka man kā pilsonim, par spīti šai apspriešanai, uz kuru esmu aicināta, nav nekādas ietekmes. Ne tikai politiskas ietekmes, bet arī intelektuālas. Pirmkārt, neticība mūsu valsts pārvaldei man liek domāt, ka viss laiks, ko pavadu lasot šos plānus sūtot savus ieteikumus tiek nomests zemē, jo no tā nekādas jēgas nebūs. Otrkārt, pat pēc visa izlasīšanas, man šķiet, ka mana intelektuālā kapacitāte neļauj man izteikt jēgpilnu viedokli jautājumā pie kura ir strādājusi kaudze ar attīstības ekspertiem, arhitektiem un pilsētvides plānotājiem. Mēs dzīvojam speciālistu un ekspertu pasaulē, un līdz ar to, šķiet, ka vienīgais viedoklis, ko pilsonis ir kompetents paust, ir “netaisiet šitās pārmaiņas, jo ES tur dzīvoju”. Un ziniet- man pašai arī ar tādu argumentu nepietiek.
Un tad man, protams, nāk besis virsū par to, ka esmu tik naiva un sagaidu no valsts, ka tā rīkosies no sērijas “atbalstu stipros un aizsargāju vājos un uz mani var paļauties” (ar to domātas sekojošas lietas šajā situācijā +attīstība nenotiek nosimulējot projektu, lai par zemu cenu iegūtu īpašumus; +cilvēks var paļauties uz tādām vērtībām kā “objekts ar kultūrvēsturisku vērtību”; +plānotie projekti ir kvalitatīvi un nāk par labu visiem; +tai sabiedrības daļai, uz kuru rēķiņa pārmaiņas notiek, vienīgais sliktums ir pārmaiņu laika neētrības).
Un tad es besos par to, ka besos, jo es esmu tas pats skuķis, kas 2003.gadā rāmī pie sienas piesprauda tekstu “L’etat, c’est Moi!“*, ar domu, ka viss ir paša spēkos un ir jāizmēž tas postpadomju kūtrums un neticība, kurai šķiet es savā neilgajā pilsoņa mūžā jau tomēr esmu pati kritusi par upuri. Šķiet, ka es tagad piedzīvoju to, ko piedzīvo katrs veģetārietis atklādams, ka patiesībā ir kanibāls. Un to sajūtu, kad viņš konstatē, ka neredz sevī spēku atgriezties pie veģetārajiem principiem.
Šeit var palasīt draudzīgu aicinājumu no cilvēkiem, kam ir spēks cīnīties. Ja Tev ir savs viedoklis- piedalies! Ja Tev ir vēlme mani iebuhņīt un salamāt, lai es tomēr saredzētu to sauli pie debesīm un savas iespējas to nonest arī Latvijā- droši uz priekšu!
*To teicis Luijs XIV, taču, man šķiet (šķita?), ka tieši tā jādomā katram pilsonim, lai demokrātija darbotos.
Droši vien līdz rītam.
Es saņēmu dzejoli uz 2 lapām, kurš, kaut gan bija ārkārtīgi mīļš, bija arī iekš Dutch. Varat ticēt, ka stāvot priekšā 16 vietējiem cilvēkiem, no kuriem vismaz pusei patīk labi pajokot, lasīt priekšā šīs 2 lpp. bija tīrākās mocības!Nu nekas- tam es tiku pāri un dāvanā saņēmu vārdnīcu- lai saprastu, ko tad esmu nolasījusi 
