Knipucītis

Kādēļ es nevaru piedalīties referendumā?

Būdama ārkārtīgi apzinīga balsotāja es ar nepacetību gaidīju, kad CVK izsludinās info par balsošanas iespējām ārvalstīs. Tad nu tā. Izrādās, ka mana iespēja piedalīties referendumā ir balsojot pa pastu. Ok, tā nebūtu problēma, ja vien… man nebūtu jāsūta sava pase uz Ķīnu (tuvākā pārstāvniecība), kas nozīmē, ka vismaz 2 nedēļas* man būtu jāpavada bez personu apliecinoša dokumenta. Taču atrodoties ārvalstīs cilvēkam vienmēr ir jābūt personību apliecinošiem dokumentiem, kurus var pieprasīt uzrādīt jebkurā mirklī. Tātad- tā kā Latvijas pilsoņiem pase ir vienīgais oficiālais personu apliecinošais dokuments, tad principā es nevaru piedalīties balsošanā pa pastu, jo uzturos ārvalstīs. CVK skaidro:

“Latvijas pilsoņa pase nepieciešama, jo tautas nobalsošanā netiek lietots vēlētāju reģistrs un pasē ir jāizdara atzīme (spiedogs) par dalību tautas nobalsošanā, kas nodrošina to, ka katram vēlētājam ir tikai viena balss un nav iespēju nobalsot vairākas reizes. “

Es redzu vairākus risinājumus šādai stulbai situācijai, kurus nebūtu grūti implementēt, ja vien kāds gribēto to izdarīt. Un kaut vai neieslīgstot IT risinājumos (ooo, 21.gs.!!!) kāpēc, piemēram, tos zīmogus nevarētu izsūtīt LR Goda konsuliem (kāds, protams, SG ir), lai viņš iespiež to zīmogu, un es savu iesniegumu + balsojumu varu nosūtīt kaut vai uz LV, CVK biroju.

Grūti izstāstīt cik riebīga ir sajūta zinot, ka tiks balsots par valstij svarīgu jautājumu, bet manas pilsoņa iespējas balsot neviens nav apdomājis kaut uz pus sekundi.

Ja nu kādam no lasītājiem ir kāds reāls padoms vai zināšanas par manu nezināšanu, es būšu tikai priecīga!

*prioritārais sūtījums uz Ķīnu ilgst min 6, max 8 darba dienas, tātad, iekļaujot arī atpakaļ ceļu, sanāk ka tās ir 12-16 darba dienas, kas ir 2 līdz 3 nedēļas.

iesaku

balsošana, dusmas, Latvija, pilsoņa pienākums, referendums, stulbums, ārzemes

Janvāris 21, 2012

Komentēt

šikums Singapūrā

Šodien neliels apskats no manām pirmajām nedēļām Singapūrā. Ja pirmais ieraksts bija galvenokārt mans mēģinājums sagremot, kas notiek ar manu ķermeni esot tik tuvu ekvatoram, tad šis jau iet tālāk un pievērš uzmanību gurmēžu, pārvietošanās, dzīvošanas un apskates iespaidiem. Tā lēnītēm pamazītēm iespējams mēs kādu dienu arī nonāksim līdz tam, ko tad es par to visu domāju. Pagaidām gan bare with me manos nedaudz haotiskajos aprakstos.

Singapūrieši ir traki uz ēšanu. Par spīti tam, ka tīri teorētiski birojā ir izplatījusies paleo diēta un skapītis ar krekeriem ir apzīmēts ar “carbs=bad”, katru dienu es ieturu vairākas vienkārši apbrīnojamas maltītes dažāda tipa ēstuvēs/restorānos/ēdnīcās- dažreiz ar vairāk karbohidrātiem, dažreiz mazāk. Man liekas, ka visā Singapūrā nav nevienas tādas ielas uz kuras nebūtu kāda ēstuve. Turklāt pieprasījums ir tāds, ka neesmu redzējusi nevienu ēstuvi tukšu. Ja iegribās, piemēram, krabi, ir pilnīgi ok braukt uz pavisam otru pilsētas galu, jo tur ir labākie krabju restorāni un pēc maltītes atkal kāpt taksī, lai brauktu uz pilnīgi citu pilsētas daļu, jo tur ir labākie saldie ēdieni. Bāc Pēc Holandes- ēdam ārpus mājas tikai tad, ja ir kaut kas traki svarīgs noticis- šis viss man šķiet pilnīgi ekstravaganti. Taisnības labad jāpiemin, ka cenas nedz takšiem, nedz pārtikai nav tik lielas kā NL. Šovakar, piemēram, tikšos ar vienu paziņu un pievienošos viņa ‘ikmēneša gājienā uz vienu vietu, kur pasniedz Burmas Shan provinces makaronus’. ouuukei. Visiem, kas zin manu pilnīgi ignoranto attieksmi pret pārtiku, ir skaidrs, ka šis izvēlīgums un interese ir kaut kas tāds, kas mani izbrīna. Un man pilnīgi, pilnīgi nav ko piebilst, ja ēdot indiešu vistu sviesta mērcē draudzene Erīna ir pilnīgā šokā, jo viņa sajūt, ka vista nav gatavota sviestā, bet gan ar margarīna piemaisījumu un nolemj vairs uz šo attiecīgo vietu nebraukt.

Kas vēl mani ir iepriecinājis/pārsteidzis šajās dienās? O! Bijām pastaigā pa dabas parku. Ritīgi kolosāli. Pirmajā mirklī ieejot tropiskajā mežā man likās, ka esmu samazināta kādas 100 reizes, jo visi koki un augi, ko pazinu, pēkšņi no puķupoda izmēra lakstiem ir kļuvuši par kārtīgiem ozola izmēra stiedzeņiem. Un tad, protams, protams, mērkaķīši kārtīgi smīdināja mani, un gandrīz uzkāpu uz lielas (kaķa izmēra) ķirzakas, kādu pirmo reizi mūžā redzēju brīvā dabā. Kad pamanīju uzlecu kādus 2 m gaisā no pārbīļa. Un redzēju milzīgas skudras un ko tik vēl ne. Un aizvien, aizvien palmu koki mani nebeidz priecēt, un visa tā floras un faunas dažādība ir tik liela, ka pat vietējie nezin kā ko sauc.

Vakar viens no draudziņiem bija nolēmis nomēģinā duriāni. Zinot par ko ir runa, es pievienojos, lai novērtētu viņa sejas izteiksmes. Ha ha ha. Lai nu kā viņš to vienu augli nomocīja mans jaunatklājums bija mangasīni. Oi, tik, tik saldi un estētiski aizraujoši ir tie augļi.

Tīri praktiskas lietas arī iet uz priekšu un no drauga Džona labvēlīgi ierādītās istabas viņa dzīvoklī, kas atrodas tieši pretī Raffles palace es pārvācos uz citu dzīvokli te pat centrā. Tas savukārt atrodas blakus prezidenta mājai. Šiki, šiki, ne? Tur dzīvošu kopā ar 2 hakeriem- viens no asv (plāno iekarot Somāliju un mehanizēt visu, kas vien man pazīstams kā cilvēcisks) un otrs no anglijas (vēl neesmu satikusi).

Nu labi, ir laiks skatīties bildes un man ir laiks doties uz darbu. Mīļi sveicieni jums tur kur sniegs un aukstums.

Singapore 2012 , a set on Flickr.

Apstāsti, Ceļojums, iesaku

apjukums, prieks, pārtika, Singapūra, ēdiens

Janvāris 17, 2012

Komentēt

+32oC Ko šodien vilksim mugurā?

Daži sīkumi reizēm liek justies tik patīkami! Singapūras lidostā piedzīvoju tādu sava veida home abroad sajūtu. 12 stundu lidojums bija veiksmīgs un izdevās nogulēt kādas 6 no tām. Ar imigrācijas daļu tpu, tpu, tpu nekādu problēmu nebija, un es raitā solī devos uz metro, lai ripinātu uz centru. Tā kā bija 6 no rīta biļeti devos pirkt automātā, un domāju intereses pēc pārbaudīšu vai mans pirms gada pirktais e-talons vēl darbojas. Un jā- darbojās gan un uzcītīgi bija glabājis to 5 latu depozītu, kuru tur biju atstājusi. Tik patīkama sajūta! Pilnīgi kā mīļi gaidīta ‘savējā’.

Aizmirsies gan bija tas mitrais, pirtij līdzīgais karstums. Un to, ka viss ķermenis piepampst. Pie tā jau pieradīs, bet pagaidām viskaitinošākais ir tas, ka plaukstas svīst. Gribas skriet mazgāt rokas ik pa 5 minūtēm. Tā kā pagaidām neesmu baigos notikumu virpuļos un cenšos aklimatizēties, pievēršot pastiprinātu uzmanību ķermenim un tā mēģinājumiem tikt galā ar gaismu un temperatūru, tad arī pastāstīšu par vienu pavisam triviālu novērojumu- par ģērbšanos.

Gan es pati sākumā, gan daudzi ciemiņi, kas mūs apmeklējuši Nīderlandē, ir šausmās par to, cik pliki ģērbjas holandieši savos riebīgajos laikapstākļos. Gan vējā, gan lietū, cilvēki skraida riņķī vieglās jaciņās, bērni sēž uz ričukiem bez šallēm un cepurēm un liekas, ka pat horizontālais lietus, kas triecas sejā ar 1000m/s nespēj viņiem likt nodrebināties. Layered dressing- tā tas saucas. Tā kā pierasts, ka laikapstākļi dramatiski izmainas burtiski acumirklīgi, tad cilvēki visbiežāk velk vairākus slāņus ar krekliņiem, maikām un džemperīšiem, lai attiecīgi var izmesties vai ietuntulēties. Labi, pie tā tad pierasts.

Šeit savukārt mani pārsteidz tas, cik biezi daudzi cilvēki ir apģērbušies. Galvenokārt gan vīrieši- +32 grādos mierīgi staigā ar džemperīšiem, garajām biksēm un pats trakākais- kārtīgiem slēgtajiem apaviem. Redzēju vienu vietējo kungu šodien pat ar tiem brūnajiem zamša Timberland tipa zābakiem. Man sirds streiko ko tādu ieraugot, jo ir tik karsti, ka gribas pat ādu sev novilkt. No otras puses, protams, lielāko daļu laika cilvēki šeit pavada nāvīgi saldējošos kondicionētos ofisos. Zinat kā ir vasarā lielveikalā pieiet pie atvērtajām saldētavām, kad zosene uzmetas? Tieši tāda temperatūra ir visur iekštelpās un attiecīgi tad tas ir arī tas kontrasts, kas tiek piedzīvots ieejot/izejot no telpām šeit.

Tā kā šobrīd mitinos pavisam centrā un esmu dažnedažādāko finansu institūciju ieskauta, tad ir iespējams novērtēt arī klerku ģērbšanās stilu. Un tas ir tik jauki. Visas miniatūrās sievietītes staigā absolūti burvīgās kokteiļkleitiņās. Ja būtu vēl puķes rokās, tad mani nepamestu sajūta, ka es kavēju kādu izlaiduma dienu. Par šo tēmu runāju vakar ar vienu kungu, kas jau ilgāk te padzīvojis un viņš teica, ka par to arī esot joks, ka finansu meitenēm esot viens tērps- gan darbam, gan kokteiļiem pēc darba.

Un pavisam būtisks jaunums, ko uzzināju: ja tev tīk pa māju staigāt plikiņam, un tavi kaimiņi caur logiem to var redzēt, tad viņi visticamāk zvanīs policijai un tev būs pienākums pierādīt, ka tā nav bijis, nevis tiesības apsūdzēt kaimiņus tava privātuma neievērošanā. Tā lūk. Lai arī cik man ādas gribētos novilkt, es pa māju staigāju pieklājīgi ģērbusies

Nu tādi lūk tie pirmie iespaidi. Man jau patīk. Jānostabilizē gulēšanas ritms un tad jau būs pa visam lieliski. Šeit daži attēli, kas piestāv pirmajiem iespaidiem.

Tāda izskatījās NL debess, kad es to pametu

Un tāds bija Singapūras trešdienas rīts, kad te ierados

Un, protams, mana visumīļā ledus kafija, kura man pietrūka tik ļoti, ka mēģināju pat tādu taisīt Holandē (šķīstošā kafija + kondensētais piens + ledus)

Ceļojums

aklimatizēšanās, apģērbs, karstums, laikapstākļi, metro, Singapūra

Janvāris 5, 2012

1 komentārs

Atā košļene!

Nu ko draugi un draudzenes, ir laiks. Rīt kāpju ļopenē un tad jau kādu laiku būs jāpadzīvo gan bez ziemas (khe,khe,khe- kāda nu gan tā ir te), gan arī bez košļenēm. Ne par vienu no šiem augstākminētajiem gan īpaši neskumšu. Šobrīd vēl jāsapako mantas un jāsamīļojas un jāizbauda pēdējie kopā būšanas mirkļi. Iebāžu degunu Uģim pakaklē un tad Fredijai un tad pieķeros pie mammas, papiņa un Mazija un liekas- nu kur man jāskrien. Kāpēc atkal man vienai kaut kur jābrauc. Bet zinu, jau zinu, kad pirmās prom braukšanas skumjas būs noskrējušās, tad atkal viss būs labi, un liksies, ka labāk nemaz nevar būt.

Gasēšu pa Singapūras kondicionētajiem debesskrāpjiem ar saldo leduskafiju rokās un liksies, ka tā tik ir štelle. Vai arī Indonēzijas siltajās, melnajās naktīs dzeršu aliņu un sūtīšu ziņas uz mājām, ka vienīgais, kas pietrūkst ir kompānija ar ko uzraut Pūt Vējiņus. Kaut kā tā jau arī būs. Un kad Septembrī pienāks laiks braukt atkal mājās, es šķaudīšu par riebīgo NL laiku un pārtiku, un raudāšu skaļā balsī par to, cik labi man ir gājis un kā negribas šķirties no jauniegūtajiem draugiem. Tā arī tas būs. Bet neskrienot notikumiem pa priekšu- tiekamies jau tad ar knipucīša stāstiem no vasaras zemēm. Pīs!

Ja kāds vēl nav redzējis manu jauno lepnumiņu- tad luku! Lēni, bet labi tapusi mana jaunā datorsoma ar kuru es parādīšu vienu kārtīgi Latvisku attieksmi saviem gīkiem D-A-Āzijā

Apstāsti, Ceļojums

asaras, doktorantūra, draugi, Latvija, Mazijs, pasaule, prieks, skumji, Uģis, vasara

Janvāris 2, 2012

6 komentāri

kā mēs pieaugam… un smejamies

Nesen HIMYM bija sērija, kur Māršals dikti pieaudzis sajutās un ļāva kaimiņu puikam viņu saukt par Mr. E. Lai nu kā viņiem tur tālāk tas stāsts gāja vai negāja, brīžiem man arī uznāk tāda sajūta kā- o, nu tagad gan esmu liela un nu man jāuzvedas kaut kā savādāk. Piemēram tagad, kad es supervaizēju 3 vidusskolas čalīšu projektu. Viņi tādi jautri, un gudri un protams, komplektā arī paslinki. Un lai arī kā man gribētos ar viņiem kopā pazirgoties man jāuztaisa tā seja tāda nopietnāka un jāsaka, “nu labi, labi, tad kad jūs iesūtīsiet šo darba daļu?”. Bet man jau liekas, ka viņi tīri labi zin, ka man tomēr ir jautri, pat ja es uzņemos pārtraukt visādas joku runas.

Un tad, protams, man klusībā ir jautri, kad es redzu līdzīgi savelkamies manu supervizoru sejas- tipa gribas jau kaut ko tā pat papļurināt, bet nē nu jā, atbildība, atbildība. Kopumā jau tomēr ir jābūt balansam- ja ir labi padarīts darbs, tad var labi pasmieties, bet ja tas darbs ir nekāds, tad tur smiekli nenāk.

Ahā… runājot par smiekliem un komiskumu. Nesen bija atkal veco zinātniskās fantastikas filmu vakars un hehē, skatījāmies Max Headroom. Izcili. Ja kādam interesē no kurienes Džims Kerijs ir aizguvis savas sejas un balss plastiskās grimmases, vai kādi varētu būt Šeldona smiekliņu aizsākumi- iekļaujiet Max Headroom savā pleilistē (pirmo variantu filmai – UK&USA, Max Headroom: 20 Minutes into the Future, un tad kādu no Max Headroom šova intervijām).

Jaunumi, Pārdomas

pasniedzēji, prieks, sci-fi, smiekli

Decembris 19, 2011

Komentēt

7 miljardi un Tu

Kaut kad bija tā, ka bija dikti ierasts teikt, “tagad, pēc 10 neatkarības gadiem”, un tad pēkšņi visi atmodās, ka vo velns, ir jau pagājis vairāk…liekas, ka līdzīgi būs ar “un tikai 1/3 no planētas 6 miljardiem iedzīvotāju ir pieeja internetam”- o ou- nu jau ir 7 miljardi Bet ne par to ieradumu ir stāsts.BBC ir kolosāla interaktīva lapa, kur tu vari apskatīties kā Tu izskaties uz pārējo pasaules iedzīvotāju fona* Mans lielākais atklājums bija tāds, ka dzīvojot Nīderlandē es iegūstu papildus 5 gadus pie sava mūža ilguma, bet Mazijs- veselus 11 ** Bet nu kopumā jautri tā paspēlēties.

Tāda nu izskatās mana gada bilance

Un tā izskatās NL vs LV

___________________________________________________________________________

*statistika, protams, ir un paliek tikai statistika

** jā es zinu- tā ir pilnīgi šķērsām manipulācija ar to, ko patiesībā nozīmē statistika BET a) iepūt man b) tāds taču ir statistikas mērķis

iesaku

cilvēks, Latvija, NL, pasaule, statistika

Novembris 3, 2011

Komentēt

Ai Ville, Ville :)

Hohooo Pēc pēcspēles intervijas ir radusies sajūta, ka Dinamo ir ieguvis kaut ko …kaut ko tik dzirkstelīgu, ka grūti rakstīt, jo visu laiku ķiķinu! … Ville, ak Ville hahaha- šito smaidu Nez Karīna jau ir attapusies no tā viņa piemiedziena? Super!

Tak sen, jau sen, mēs hokeja fanes bijām pelnījušas šādu spēlētāju – Koķetējošu, runājošu un acis piemiedzošu uzbrucēju [Un finally- bullīši! doh!] Miķelis ir foršs, vārdam nav vietas, bet nu viņš nekoķetē; Ņiža, mīļais Ņiža, kura robainais smaids man lika līksmot, viņš šogad nav formā; un Ozoliņš, eh… kopš mirkļa, kad viņu piemeklēja pusmūža krīze, viņa fēniksa tēls mani nepārliecina.

Nu super! Apsveicu gan pārējās meitenes, kurām patīk Dinamo hokejs, gan pašu Villi, jo man liekas, ka Latvijā viņam patiks

Hāāāā, Hāāāā, Hāāāā

Pārdomas

Dinamo, hokejs, Latvija, prieks

Novembris 2, 2011

2 komentāri

Blēdīgo meiteņu nedienas

Oh…vakar tik nu bija dieniņa! Skolā bija ikgadējais kolēģu seminārs par tēmu “The Anthropological Study of Time and Temporality” kurā lielākā daļa manu kolēģu prezentēja savus pētījumus time and temporality aspektā. Tā kā mans pētījums ir par nākotni, gribi vai negribi man bija jārunā. Un sākumā es pat gribēju…bet jo tuvāk nāca vakardiena, jo mazāka šī vēlme palika. Atšķirībā no citiem pasākumiem, kur visbiežāk esam tikai doktorantūras studenti, kas prezentē viens otram, šajā prezentēja gan tādi kā es, kas pēta tikai gadu, un tādi kā mans darba vadītājs, kas pēta jau 30 gadus. Eh un oh

Prezentācijas rītam pienākot es trīcēju kā apšu lapa un gribēju bēgt prom. Klausījos citu prezentācijas un mana panika auga, un auga, un auga, līdz izauga tik liela kā lielā pupa- līdz debesīm un vēl vairāk. Gribēju pa to pupu aizkāpt prom un nekad nekāpt lejā. Protams, šāds vājprātīgs, pa pusei paralizējošs izmisums mani adrenalizēja līdz tādai pakāpei, kurā es pilnīgā nemaņā noprezentēju savu darbu.

Pēc prezentācijas saskrējos ar vienu savu draudzenīti no klīniskās psiholoģijas departamenta. Kad stāstīju savus iespaidus par to kā man gāja, viņa sāka spiegt “Oooo, bet tev taču ir krāpnieka sindroms!” – Whaat? Nu jā…redziet ir tāda lieta kā blēža/krāpnieka sindroms (impostor syndrome), kurš ir vairāk izplatīts starp meitenēm. Tā ir nespēja pieņemt savus panākumus un norakstīt tos uz veiksmes/citu kļūdu rēķina. Un tā ir arī sajūta, ka tūlīt, kuru katru mirkli visi to pamanīs un atmaskos.

Un, ja es paskatos atpakaļ, tad saprotu, ka šāda sajūta ar atšķirīgām intensitātēm mani ir pavadījusi sākot no vidusskolas laikiem. Pēc semināra bija dzērieni un pļāpāšana, kurā par šo tēmu apspriedāmies tā “starp meitenēm” un izrādās, ka es neesmu vienīgā, kas tā jūtas. Interesanti, ka neviens no mūsu puišiem gan neteicās atpazīstam šīs sajūtas. Vai nu negribēja atzīt publiski, vai arī tiešām jūtas pārliecināti par sevi, taču fakts, ka daļa manu superīgo un gudro kolēģu jūtas tik slikti, bija šokējošs. Un bija arī milzīgs prieks, ka izrādās, ka katra no mums nav viena pati savā izmisumā.

Ko ar visu to iesākt…nav vēl izlemts, bet ir labi apzināties, ka ir tāda problēma, lai mēģinātu viņu pārvarēt. Bubulim tā teikt ir iedots vārds un nu ar viņu var sarunāties. Tādēļ gribēju šo visu uzrakstīt- ja nu kaut kur starp visiem, kas šo izlasīs, arī atrodas kāda meitene (vai puisi), kura/š jūtas līdzīgi, tad, lai viņa/š zin, ka nav labi nodoties šīm sajūtām un ir vērts padomāt kā tikt tam pāri. Protams, paškritika un refleksija ir vajadzīgas lietas, un bez tām nekur, bet es godīgi atzīstu, ka tas, kas ar mani notika vakar bija ārpus jebkurām veselīgas paškritikas robežām. Un, ja tā būs ar mani katru reizi, kad kaut kas jāprezentē, tad es līdz gadiem 30 būšu pilnīgi sirma.

PS. Ziniet, kas ir pats ‘trakākais’ šajā sakarā? Tas, ka pēc prezentācijas saņēmu komplimentus no vairākiem pasniedzējiem un studentiem, par to, ka man esot ritīgi interesants pētījums, kuru es esot superīgi noprezentējusi.

Pārdomas, Skola

aizspriedums, cilvēks, darbs, doktorantūra, interesanti, nozīme, palīdzēt, pašvērtējums, Skola

Oktobris 1, 2011

Komentēt

Vieta, laiks un atmiņas

Kad aizbraucu pie Ķiķa, tad mani katru reizi pārsteidz tas, cik viss tur mazs. Atmiņā man ir milzīgās bufetes, kur pa kluso lienot līdz konfekšu plauktiņam varēja tikt tikai pakāpjoties uz ķeblīša, milzīgās durvju ailes, kurās iekārtajās šūpolēs likās līdz debsīm aizlidot, un pagalde, kur caurām dienām varēja spēlēties ne tikai es, bet arī visas lelles un kaimiņu draudzenītes. Tagad es ieeju un man liekas, ka knapi, kur apgriezties (un konfektes arī vairs nav). Prom braucot uznāk kaut kādas dziļas skumjas un varu tik vien kā apraudāties par to kā viss ir mainījies.

Vakardienas seminārs par laiku un telpu (temporality and space) liek domāt, ka tas ir kaut kas vairāk par pagātnes nostalģiju. Fiziska telpa ne tikai mūs savieno ar mūsu pagātni, bet arī ar nākotni, un iespējams, ka mani saraudināja ne tikai atmiņas par bezrūpīgo riteņošanu pa Meža ielu vai štābiņu taisīšana sporta laukuma dzīvžogā, bet arī tas, ka mana nākotne nesaistās ar šo tik mīļo telpu ap Ķiķa un Omes māju. Zaudētas nākotnes nostaļģija? Atceros, ka pamatskolas audzinātāja stāstīja, ka ar vīru attiecību sākumā esot braukuši ar laivu pa Gauju ārkārtīgi skaistā maršrutā un viss ir bijis neizsakāmi lieliski. Kad attiecības vēlāk sākušas jukt, tad mēģinot tās atdzīvināt abi esot devušies uz to pašu vietu, bet čiks vien bijis. Tikai vēl lielāks sarūgtinājums. Domājams tam ir saistība ar to kādu sajūtu par tagadni un nākotni mēs attiecinām uz kādu noteiktu vietu. Nezinu, par šo vēl jāpadomā, bet šeit ir burvīgs projekts “Dear Photograph”- vecas bildes tajās pašās vietās. Īpaši patīk atšķirība starp bildi un vidi- gluži tā pat kā atšķiras piedzīvotais no atminētā.

Pārdomas

atmiņas, bilde, bērnība, fotogrāfija, laiks, nākotne, vieta

Septembris 17, 2011

1 komentārs

Otrās Dienas Zupas Domas un Atskats uz Kopeni

Kas tā ir par lietu, ka zupa visgaršīgākā ir tieši otrajā dienā? Nē nu labi, es zinu, kamdēļ tā, bet tik ļoti, ļoti gribētos, ka jau pirmajā dienā ta būtu tik garšīga kā otrajā. Pirmajā dienā es ritīgi saēdos- tik cik lien un vēl vairāk, jo man ļoti garšo tās zupas, kuras māku uztaisīt (diezgan loģiski, ka tās tad arī māku), atstājot otrajai dienai tikai pāris kausiņus- nu tā simboliski- “Ā, jūs arī gribējāt zupu? Ai…ir palikusi tikai viena porcija…nu tad es pati to arī apēdīšu!” Jummī- un tad tā viena vienīgā porcija Otrās Dienas Zupas ir TIK garšīga, ka nav retums, ka es ātri aizlaižu uz bodi, sapērku visu vajadzīgo un taisu to zupu atkal. Un atkal pieļauju to pašu kļūdu. Ja man būtu laika mašīna, ticat vai nē, daļa tās uzdevumu būtu saistīti ar zupu ēšanu

Labi, zupa ir zupa, bet es taču biju Kopenhāgenā, kur 5 dienu garumā izrunājām ar Malvīni kaut kādu 3 mēnešu runājamo. Tā lai mutes neaizaug ciet Bija baigi labi un radoši un īstenībā jau tā grūti aprakstīt kā katrs brauciens dod vietu un vielu pārdomām un refleksijai. Kaut kādā ziņā otrās dienas zupas fenomens ir saistāms ar tādu draugu būšanu- ir tik, tik forši, ka liekas, ka vajag vēl…tādēļ plāns IR! Ko teiksi Berlīne? Esi gatava uzņemt mūs rudenī? Un protams, šeit tad arī foto reportāža.