Lai arī ikdienā nav tā ka briesmīgi rautos meklēt latviešu sabiedrību šeit, tomēr Jāņos jau gan gribējās pabūt kopā ar “savējiem”, kas saprot, kas tā ir par štelli. Līdz ar to devāmies ar Maziju, Papiņu, Ditu un Osi uz Nīderlandes- Latvijas biedrības iniciēto pasēdēšanu Hāgas pludmalē.
Īstenībā bija ritīgs noskaņojums. Pa dienu pastaigāju pa ceļa malu un palasīju kaut kādus nebūt zaļumus. Bija diezgan smieklīgi un skumīgi- lasīt zaļumus pilsētas centrā ielas malā, bet nu ko darīt. Vēl bēda ir tā, ka te viss, kas pie mums zied uz Jāņiem, jau ir principā noziedējis. Līdz ar to mans ziedu pušķis sanāca tāds, nu tāds, bet zvaniņveidīgi ziedi bija, arī vārpas un paparde un kaut kādi tie pie ūdens augošie stiebri. Redzot, ka nekas dižs man nesanāks, aizstaigāju vēl līdz veikalam un nopirku puķes vainadziņam.
Ar Maziju un papiņu paēdām svētku pusdienas ritīgi LV garā- karčiņas ar maltās gaļas mērci un tomātiem krējumā. Iedzērām Cēsu aliņu un svētku noskaņā piedziedājām visas kojas. Vietējie bija biku pārstegti par mūsu noskaņojumu un faktu, ka es vazājos apkārt ar puķēm uz galvas. Bet viņiem no manis stāstītā Jāņi ļoti patīk. Jo īpaši tā papardes zieda meklēšanas daļa.
Un kopumā, ko lai pasaka par mūsu svinēšanu un satikšanos ar citiem tautiešiem šajā zemē? To, ka bijām kādi 30 cilvēki, kas ir maz, jo dzīvo jau šajā apkārtnē krietni vairāk (daudzi svētkus gan pavada LV). To, ka dziedājām dikti sirsnīgi nepārtraukti. Līdz 2iem naktī, kad devāmies mājās. Brīžiem man likās, ka mēs tik traki dziedam, lai nebūtu jārunā. Nu varbūt, ka tā arī bija labāk. Mazijs bija galvenais čalis ciemā, jo bija atbildīgs par ugunskuru. Un es domāju, ka biju gandrīz galvenā čalene ciemā, jo man VIENĪGAJAI bija puķes un vainadziņš (esmu šokā!) Nu jā…un tas ugunskurs….nedrīkst jau pludmalē to darīt. Tad nu tā arī bija, ka vienā mirklī piebrauca policijas džipiņš un izrakstīja sodu 180 E naudiņu apmērā. Bet nekas! Kad šie aizbrauca mēs pagāniskā garā iekūrām nākošo, kas tad arī mūs sildīja un sadūmoja līdz pašām beigām.
Kādi bija citi? Nu kā jau Latvieši- dažādi- tādi, kas savrupi, tādi, kas čakli un sirsnīgi, tādi, kas piespiesti omulīgi, tādi, kas stāv visam pāri, tādi, kas vienkārši un atvērti. Man liekas, ka vairākumā bija sievietes, kas aprecējušās vai ir attiecībās ar vietējiem, bija arī pāris latviešu ģimenes un bija arī daži vientuļie. Lielākā daļa šeit jau vairākus, vairākus gadus. Nolēmām iestāties biedrībā, lai vismaz šad tad satiktos un es domāju palīdzēt arī bērnu skoliņai, kas katru mēnesi notiek latviešu bērniem šeit.
Man jau ļoti patika. Bija jauki izdziedāties, dzirdēt valodu apkārt. Bija jauki iepazīties. Bija jauki paklausīties ko kurš dara un parunāt dumus jociņus. Mēs ar Maziju pat uzrāvām danci pa mola akmens bluķiem. Bet tajā pašā laikā kā uz delnas bija redzams mūsu tautas spožums un posts. Nu katrā ziņā bija pilnīgi noteikti interesanti izbaudīt šo jauno pieredzi- apzināties sevi kā diasporas locekli. Mājās braucām priecīgi un pēc dūmiem smaržojoši. Paldies biedrībai un Oļegam par iniciatīvu.
