cilvēku diena

Pirmdiena bija baigā cilvēku diena. Satikos ar vienu no filosofijas profesoriem, kas bija konferencē. Vinš ir no štatiem un sirsnīgā vecumā. Atgādina Ziemassvētku vecīti ar zināmu Ziedoņa pieeju pasaulei. Pavadījām fantastiskas 4 stundas staigājot pa Leidenes vecajām ieliņām un runājot par dzīvi. Par laimi. Par atbildību. Par pašiem. Par mīlestību. Par valodu. Valodas filosofiju. Par tehnoloģijām. Par bailēm. Par slimībām. Par palīdzēšanu. Par ticību sev un uzdrīkstēšanos. Par cilvēci. Kultūru. Inteliģenci. Par to kā dzīvot dzīvi. Es jutos laimīga par šo fantastisko sarunu. Citreiz tādā jokainā dzīvītē kaut vai uz īsu mirkli iepeld cilvēki, kas izgaismo tās telpas tevī, kuras bija neizpētītas. Vai arī, tās telpas, kuras izpetīt nebija drosme, vai bija aizmirsies. Cilveki, kas tevi iedrošina. Viens no īpašajiem mirkļiem, kas paliks atmiņā.

Pēc darba sēdēju kanālmalā un lasīju grāmatu un bija tik silti un skaisti. Un nāca šādi teksti man prātā: un ūdensrozes kā dziļš paklājs man viļņojas zem kājām. Un īstenībā bija skaisti, jo kaijas trakoja virs galvas un es iedomājos par Sandrellu.

Un, kad iestājās nakts es jau atkal biju pie kanāla. Sēdējām ar Šreiju un runājām par dzīvi un šo gadu, kas aizvadīts. Un vēlmēm, un cerībām, un ceļošanu un mīlestību. Iedrošinājām viena otru, kamēr sajutāmies pavisam drošas. Un dzērām vīnu. Viņa naktī aizbrauca. Prom uz Indiju, un tad septembrī uz Parīzi. Tur mēs tad arī nākošreiz visticamāk tiksimies. Pagaidām Leidenē par vienu draugu mazāk.