Jā! Šī konference (Philosophy of Technology) bija tieši tas, kas man šajā mirklī bija vajadzīgs! Vienkārši perfekti! Braukšana uz Enshedi, kas ir pie Vācijas robežas jau vien likās lieliska izraušanās no Randstad, jebšu Holandes daļas. Esmu atgriezusies mājās ar fantastisku iedvesmu un prieku. Iejutos vienā setā un pilnīgi skumīgi bija, kad 4 dienas paskrēja. Nu labi- nogurums gan bija nāvīgs. Katru dienu no 8iem rītā līdz 7iem vakarā, nonstopā. Brīžiem migu ciet prezentāciju laikā (khm…kādas 4 reizes točen iemigu). Esmu stāstījusi par savām attiecībām ar savu galvu? 
Man ir nopietnas aizdomas, ka tad, kad esmu telpā, kur pār mani gāžas milzīgs apjoms jaunas un man svarīgas/interesējošas informācijas, mana galviņa vienā brīdī saka: pietiks, zaķīt, nemoki sevi! Pačuči! Un tad man nāk lūziens tāds, ka ģībstu nost. Nu labi, tas tā, jo es tā vai tā vairāk laika pavadīju nomodā un klausījos un domāju 
Sadraudzējos ar kolosāliem cilvēkiem, iepazinos arī ar kolosāliem pasniedzējiem un klausījos lieliskas prezentācijas par dažādām tēmām. Visu jau izstāstīt nevar. Un nevjag arī. Bet tas, ko es uzskatu par ļoti svarīgu šajā sakarā pateikt ir, ka šī gada laikā (varbūt pat pēdējo divu) bija aizmirsies, kā meklēt un atrast atbildes uz lielajiem jautājumiem. Bija aizmirsies, ka eksistē filosofija. Bija aizmirsies, ka par lietām var domāt arī savādāk nekā tikai tīri tehniski vai tikai tīri radoši. Un tas ir trakums. Jo jautājumi jau ir. Bet tos neformulējot un tiem klāt neķeroties viņi tikai plēš no iekšpuses un taisa bardaku domās.
Klausoties lekcijas, izveidojās pagaršs grāmatu saraksts, kuras vēlos izlasīt. Izņēmu bibliotēkā pirmās 3.
Lielie jautājumi sev. Good life concept un es. Šī grāmata jau ir uz mana galda: Authentic Happiness by Dr. Seligman. Pamatdoma ir tāda, ka psiholoģija līdz šim ir noņēmusies tikai ar slimībām un kaitēm, bet kā disciplīna nav virzījusies “pozitīvajā” virzienā. Es ceru, ka nebūs amerikāņu iedvesmas grāmatu kaitinošajā stilā starp citu- mājas lapā ir visādi testi, kurus var papētīt un mēģināt palūkoties uz sevi. Neko vairāk es nezinu, jo šai grāmatai ķeršos klāt biku vēlāk.
Sāku lasīt Brave New World by Aldous Huxley. Izskatās, ka šī ir viena klasiku klasika, par ko es pilnīgi neko nezināju. Ir pat tāds “brave new world” arguments pret posthumānismu. Grāmata stāsta par cilvēku dzīvi nākotnē, kad visi cilvēki tiek radīti mākslīgi. Nepastāv vairs ģimenes, nepastāv brīvības. Viss ir racionāli, sintētiski, stabili un iepriekš-ieprogrammēti. Cilvēki jau embrija stāvoklī tiek sadalīti kastās. Esmu tikusi šobrīd līdz 100lpp. tādēļ vēl nevaru pastāstīt neko vairāk, kā vien to, ka lasās interesanti, un elpa aizraujas saprotot, ka Huxleys to uzrakstīja 30.gados- tobiš- waaaay back!
Nu un trešā grāmata ir vienkārši par zinātnes un tehnoloģijas filosofiju. Nu tā lūk Ak jā- vēl viena lieta.
Es domāju, ka arī turpmāk mēģināšu šādā veidā sērfot pa dažādām konferencēm. Un iesaku tā darīt arī citiem, kam vēlme ir! Kā brīvprātīgajam man nebija nekas īpašs jādara, tikai jāuzrauga, lai viss ir kārtībā ar prezentācijām un ar telpu. Attiecīgi varēju visu klausīties, varēju iepazīties un draudzēties un, protams, kas ļoti svarīgi vienam tādam austrumeiropas studentam- ēst un dzert un vispār dzīvot cik tik uziet! Domāju, ka biju ieguvēja vienos vārtos. Un jā- mana couchsurfing meitene bija ritīgi superīga! Un viņai bija fantastisks suns. Un mēs pārāk daudz nesatikāmies, jo es mājās biju vēlu un gāju prom agri un viņa arī daudz strādāja un gulēja, bet mūsu sarunas pusmiegā apstipināja, ka viņa ir baigi feinā dūda. Šeku reku viena biku garlaicīga, bet tomēr jauka bildīte:
