bezmiegs un neticami vārdu plūdi

Šovakar nolēmu laicīgi iet gulēt, jo jutos kaut kā nelāgi, turklāt smaga nedēļa priekšā, kas sāksies ar smagu pirmdienu. Un nu plkst. ir 2:34 naktī- jau 5 stundas kopš mirkļa, kad “gāju” gulēt. Mēģināju sevi iemidzināt dziedot (sāku ar Bernātu debašu nometnes miega dziesmu, bet tad atcerējos un nodziedāju arī rīta dziesmu, un tas laikam bija beigu sākums, jo turpināju ar himnu un tad aidā- citas dziesmas), tad skatoties hokeju, tad skatoties Pirates of Silicon Valley, tad domājot par to, ko tik visu neesmu, bet gribētu šeit uzrakstīt (šķiet, ka blogiem ir niķis- jo mazāk notiek tavā dzīvē, jo vairāk tu raksti un otrādāk), tad ķēros pie mācību literatūras, kas parasti palīdz, taču ne šoreiz. Tad sāku domāt par dažādiem projektiem, idejām un lietām, kas mani interesē. Un viss. Aizmigt vairs nevaru vispār.

Es neesmu jums stāstījusi to, cik ārkārtīgi man patīk mans izvēles kurss antropoloģijas departamentā- ICT4D (Information Communication Technologies for Development). Katru nedēļu gaidu lekciju gluži kā saldo ēdienu. Lasot mācību materiālus nepamanu kā paiet laiks, un trešdienas naktis (lekcija 4dienā) parasti beidzas ap 6 rītā ar manu F**K, ieraugot, cik pulkstens.

Neesmu pastāstījusi, ka aktīvi strādājam ar Hannu un Arnautu pie 3.semestra projekta, kura tēma mums ir “the end”. Esam līkločus izdiskutējuši tik daudzus ‘beigu’ aspektus, ka vienā brīdī man šķita, ka tas noteikti nenāk par labu manai emocionālajai stabilitātei. Šobrīd esam nonākuši līdz skaidrībai, ka ‘the end’ tiks apskatīts no datu/informācijas dzēšanas aspekta. Projektu izstāde būs janvāra sākumā/vidū Roterdamā, tā kā laiks ir tieši tik cik vajag, lai detalizēti izstrādātu konceptu un realizētu to pagaidām vēl nezināmā, taču noteikti apskatāmā/izbaudāmā variantā priekš izstādes.

Neesmu pastāstījusi, ka esmu bijusi uz daudziem burvīgiem pasākumiem- daudz dejojusi un daudz ēdusi. Un pagājušajā nedēļā Hāgā bija Juventus koncerts baznīcā kopā ar Dutch orķestri, kas bija bezgala burvīgs. Un šī ir pirmā nedēļas nogale, kad es apzināti atsaku visus ballīšu piedāvājumus, jo beidzot likās, ka ir jāpabon vienai. Un ar mājiniekiem noskatījāmies The Ring, kas bija mana pirmā šausmene vismaz pēdējo 7 gadu laikā. Un sāku zīmēt vienu galvā izaugušu bildi, kurai jau tagad ir nosaukums- Dreamcat. Un pat, ja es nekad nepabeigšu (krāsas izbeigsies, laika pietrūks, nobīšos vai pasaule ies bojā), tas nosaukums ir un paliks tāds. Un vēl man ir sirdsapziņas pārmetumi, ka man ir milzīgs motivācijas trūkums mācīties Dutch. Bet es ar to [sirdsapziņu] cīnos.

Un neesmu pastāstījusi to, ka jaunnedēļ braucu uz Briseli dēļ darba, TAČU arī Marži būs tur, un mēs plānojam vienu lielisku vakaru pavadīt kopā. Un neuzrakstīts ir palicis, ka man ir biļetes kabatā uz garo nedēļas nogali uz Berlīni, ko es ārkārtīgi nevaru sagaidīt. Un tad uz Latviju. Un vēl tas, ka 18.novembri gribu nosvinēt aizbraucot uz Antverpi, lai redzētu New Moon (trakums, ne? ). Vēl neesmu teikusi, ka, manuprāt, vislabākā aktivitāte neatkarības dienā, būtu viena kārtīga ballīte, lai beidzot drūmās un klusās svētku noskaņas nomaina prieks un ‘šodienas’ izbaudīšana kā attieksme pret valsti.

Un neesmu pastāstījusi, ka šis rudens ir ļoti silts- aizvien naktī ir +10oC un dienā +15, un lapas smaržo tik rudenīgi, un salīdzinoši maz līst. Nu tādi lūk tie pigori. Acīmredzami mēģinājums nr.238 iemigt uz jūsu rēķina nav izdevies, un man neatliek nekas cits kā meklēt jaunus variantus miedziņa ievilināšanai manā migā.