Šodien neliels apskats no manām pirmajām nedēļām Singapūrā. Ja pirmais ieraksts bija galvenokārt mans mēģinājums sagremot, kas notiek ar manu ķermeni esot tik tuvu ekvatoram, tad šis jau iet tālāk un pievērš uzmanību gurmēžu, pārvietošanās, dzīvošanas un apskates iespaidiem. Tā lēnītēm pamazītēm iespējams mēs kādu dienu arī nonāksim līdz tam, ko tad es par to visu domāju. Pagaidām gan bare with me manos nedaudz haotiskajos aprakstos.
Singapūrieši ir traki uz ēšanu. Par spīti tam, ka tīri teorētiski birojā ir izplatījusies paleo diēta un skapītis ar krekeriem ir apzīmēts ar “carbs=bad”, katru dienu es ieturu vairākas vienkārši apbrīnojamas maltītes dažāda tipa ēstuvēs/restorānos/ēdnīcās- dažreiz ar vairāk karbohidrātiem, dažreiz mazāk. Man liekas, ka visā Singapūrā nav nevienas tādas ielas uz kuras nebūtu kāda ēstuve. Turklāt pieprasījums ir tāds, ka neesmu redzējusi nevienu ēstuvi tukšu. Ja iegribās, piemēram, krabi, ir pilnīgi ok braukt uz pavisam otru pilsētas galu, jo tur ir labākie krabju restorāni un pēc maltītes atkal kāpt taksī, lai brauktu uz pilnīgi citu pilsētas daļu, jo tur ir labākie saldie ēdieni. Bāc 
Pēc Holandes- ēdam ārpus mājas tikai tad, ja ir kaut kas traki svarīgs noticis- šis viss man šķiet pilnīgi ekstravaganti. Taisnības labad jāpiemin, ka cenas nedz takšiem, nedz pārtikai nav tik lielas kā NL. Šovakar, piemēram, tikšos ar vienu paziņu un pievienošos viņa ‘ikmēneša gājienā uz vienu vietu, kur pasniedz Burmas Shan provinces makaronus’. ouuukei. Visiem, kas zin manu pilnīgi ignoranto attieksmi pret pārtiku, ir skaidrs, ka šis izvēlīgums un interese ir kaut kas tāds, kas mani izbrīna. Un man pilnīgi, pilnīgi nav ko piebilst, ja ēdot indiešu vistu sviesta mērcē draudzene Erīna ir pilnīgā šokā, jo viņa sajūt, ka vista nav gatavota sviestā, bet gan ar margarīna piemaisījumu un nolemj vairs uz šo attiecīgo vietu nebraukt.
Kas vēl mani ir iepriecinājis/pārsteidzis šajās dienās? O! Bijām pastaigā pa dabas parku. Ritīgi kolosāli. Pirmajā mirklī ieejot tropiskajā mežā man likās, ka esmu samazināta kādas 100 reizes, jo visi koki un augi, ko pazinu, pēkšņi no puķupoda izmēra lakstiem ir kļuvuši par kārtīgiem ozola izmēra stiedzeņiem. Un tad, protams, protams, mērkaķīši kārtīgi smīdināja mani, un gandrīz uzkāpu uz lielas (kaķa izmēra) ķirzakas, kādu pirmo reizi mūžā redzēju brīvā dabā. Kad pamanīju uzlecu kādus 2 m gaisā no pārbīļa. Un redzēju milzīgas skudras un ko tik vēl ne. Un aizvien, aizvien palmu koki mani nebeidz priecēt, un visa tā floras un faunas dažādība ir tik liela, ka pat vietējie nezin kā ko sauc.
Vakar viens no draudziņiem bija nolēmis nomēģinā duriāni. Zinot par ko ir runa, es pievienojos, lai novērtētu viņa sejas izteiksmes. Ha ha ha. Lai nu kā viņš to vienu augli nomocīja mans jaunatklājums bija mangasīni. Oi, tik, tik saldi un estētiski aizraujoši ir tie augļi.
Tīri praktiskas lietas arī iet uz priekšu un no drauga Džona labvēlīgi ierādītās istabas viņa dzīvoklī, kas atrodas tieši pretī Raffles palace es pārvācos uz citu dzīvokli te pat centrā. Tas savukārt atrodas blakus prezidenta mājai. Šiki, šiki, ne? Tur dzīvošu kopā ar 2 hakeriem- viens no asv (plāno iekarot Somāliju un mehanizēt visu, kas vien man pazīstams kā cilvēcisks) un otrs no anglijas (vēl neesmu satikusi).
Nu labi, ir laiks skatīties bildes un man ir laiks doties uz darbu. Mīļi sveicieni jums tur kur sniegs un aukstums.
Singapore 2012 , a set on Flickr.
