mani 5 centi par ceļošanu

Svinot pusgadu, kopš esmu prom no Eiropas un gandrīz pus gadu, kopš pēdējā knipucīša ieraksta, nolēmu, ka ir vērts uzsist pāris rindas šeit. Tas arī varētu būt kā iespējams atvadu sveiciens knipucītim. Bet nesteigšos notikumiem pa priekšu. Tātad, kas tad ir tas, ko es gribu pateikt par ceļošanu…

Iespējams, ka daudzi, kas pa ieražai saka, ka patīk ceļot, pat neaizdomājas vai viņiem tas patiešām patīk, vai nē. Un ja jā- tad, kāda ceļošana ir tā, kas patīk? Jo ceļot var tik dažādi un ar tik dažādām motivācijām. Esmu apdomājusi to kā es skatos uz ceļošanu un, apstiprinu atziņu, ka attālumiem ko veicam fisiki un morāli reti, kad ir tieša saikne.

Maz ir tādu cilvēku, kas publiski atzīst, ka viņiem nepatīk ceļot. Tā teikt nav īsti pieņemts. Jo ceļošana tiek saistīta ar jaunā, nezināmā izzināšanu. Tā ir kustība. Un, ja tu saki, ka tev nepatīk ceļot, netiešā veidā tu saki, ka tev nerūp dzīve, ko citi dzīvo, un tev nerūp virzība uz priekšu.

Kāpēc ceļošana var nepatik? Būsim godīgi- iespējams, iemesli, kādēļ varētu nepatikt ceļot ir miljons un viens. Ja tā padomā, ceļošana ir ķēpīga padarīšana, jo komforta zona ir jāpamet. Ir jāpavada stundas pārbraucienos. Jāmēģina saprast, kur varētu dabūt kaut ko ēdamu. Jāguļ ne savā gultiņā. Tas ir stress, ķildas, un ir jāpieņem lēmumi īsā laika posmā ar tūkstots nezināmajiem. Nu kas tur ir kam patikt? Vēl jo vairāk, ja regulāri pārbraucieni ir jāveic darba dēļ, un katru reizi viss sākas no gala atkal un atkal jau. Piemēram, pagājušā gadā, kad biju pavadījusi 48 stundas no vietas lidmašīnās un lidostās vairākos kontinentos, doma par došanos kaut kur prom no mājām man uzdzina vieglu nelabumu kādus 4 nākamos mēnešus. Pārsātinājums.

Bet ārpus loģistikas problēmām. Es apjautu, ka ceļošana ne vienmēr ir virzība. Tā var būt arī pauze. Es to saucu par ceļošanu prom/no. Tie ir tie braucieni, kuru mērķis ir izbēgt. Uz mirklīti. Uz garo nedēļas nogali, nedēļu vai cik nu laiciņa ir izbrīvēts. Būt prom no rutīnas, prom no mājas problēmām, prom no epasta, prom no ziemas vai tamlīdzīgi. Mērķis ir atgūties un atgriezties. Kad tiek veikti šādi braucieni, tad gala mērķis patiesībā nemaz nav būtisks. Visbiežāk arī ceļojot nedaudz prom cilvēki parūpejas, lai gala mērķī viņus sagaidītu kaut kas ļoti līdzīgs viņu komforta zonai. Piemēram, kūrorts, kur gultas ir mīkstas un brokastis ir bezgala kontientālas. Un tur ir peldbaseins un pārītis nedaudz ekstrēmākas atrakcijas draugiem.lv galerijai. Es uz kamieļa, es upē, un galu beigās- es pie baseina. Nereti jauniegūtie draugi ir savējie, kas sastapti- vai nu no brāļu tautas, ar ko mūs vieno zināmi paradumi, vai tur pat paziņu paziņa no blakus pilsētas.

Vēl es domāju, ka ir kaut kas, ko varētu dēvēt par paceļošanu. Kā nodeva tūrisma industrijai. Paceļojot galvenais mērķis ir pārliecināties, ka Eifelis tiešām ir spics un augsts. Ka Holandē tulpes aug līdz horizontam. Ka fjordos izdodas lieliskas bildes. Šādos ceļojumos galvenais ir atķeksēties pie vispārpieņemtajiem tūrisma zīmoliem, un vakaros atpūtināt no skriešanas piekusušās kājas. Galerija draugos būs plaša, bet arī diezgan garlaicīga. Jo īstenībā šim braucienam ar tevi ir ļoti mazs sakars.

Tad ir ceļošana nedaudz uz. Tā ir tāda ceļošana, kas ir ar mērķi kaut ko iegūt. Jaunus iespaidus. Jaunu informāciju. Jaunus veidus kā būt. Iegūt tādu pieredzi, kāda paliekot mājās, nebūtu iespējama. Ceļošana uz var būt gan ar darba, gan ar personisku motivāciju. Iemesls, kamdēļ es saku nedaudz ir tādēļ, ka mērķis ir arī atgriezties, bet esot atpakaļ justies kaut kādā ziņā bagātinātam. Šādos braucienos savādais un nezināmais tiek pieņemts daudz brīvāk. Tas, cik daudz, gan ir atkarīgs no mums pašiem. Tiek iegūti jauni paziņas, kas var atšķirties no pierastā draugu loka. Bet atbraucot atpakaļ sajūsma par piedzīvoto pakāpeniski apsūbē ar ierastajiem notikumiem un par ceļojumu liecina tik pāris, salīdzinoši minimālas izmaiņas paradumos. Iešana salsas kursos. Vai draugu cienāšana ar jaunu kokteili, kas līdzinās ceļojumā dzertajam.

Aizceļošana ir tad, kad ceļojums tevi izmaina. Tu esi guvis tik daudz, ka dzīvot kā iepriekš tu vairs nevari. Nepietiek tikai ar turku kafijas smaržu rītos un atmiņām par Istanbulu. Ir mainījušās tavas vērtības, uzskati un izpratne par savu vietu pasaulē. Attiecīgi mainās arī tavs draugu loks un tavas aktivitātes.

Neviens ceļojums nav tikai viens no šiem veidiem. Visbiežāk motivācijas ir kompleksas un semežģītas. Un nereti tam, kas notiek, ir ļoti maz sakara ar sākotnējām motivācijām. Tu vari braukt nedaudz prom un attapties, ka esi aizceļojis. Šķiet, ka no Latvijas esmu jau kādu laiku aizceļojusi. Ja es atgrieztos, tad man tā būtu jāiepazīst no jauna- kā ceļotājam, kas grib iemācīties būt vietējais. Šīs visas motivācijas un sekas ir bijušas daļa no manas pieredzes. Esmu ienīdusi ceļojumus, esmu bijusi vīlusies skatoties uz Eifeli, esmu bēgusi prom, lai uzelpotu, esmu braukusi uz un daudz guvusi.

Interesantākais un iespējams arī banālākais, kas ir saistījis manu prātu pēdējā laikā ir domas par ceļošanu uz vietas. Par to, cik daudz gan mums ir iespējas ceļot un aizceļot nekur neizkustoties. Bagātināties, izmainīt savu dzīvi un atrast jaunus veidus kā būt, esot tur pat. Piemēram, ja tu nolem, ka gadu izlasīsi vienu grāmatu nedēļā. Tas tik ir ceļojums! Ja tu nolem aizdot draugam savu tv uz mēnesi. Pēc mēneša tu apdomā, vai tas tv man ir vajadzīgs? Tā tik ir pieredze! Vai gluži pretēji- lasi grāmatu par zinātniskās fantastikas filmām un nedēļu skaties tās visas pēc kārtas. 10 dienas gatavo tikai gaļas ēdienus. Uzaicini uz vakariņām paziņu paziņas. Uzzīmē savu istabu un izpēti zīmējumu. Uzaicini ēdnīcas apkalpotāju uz kafiju un parunājat par dzīvi.

Laikam jau tā doma, kas man ir visbūtiskākā no visa šī vārstuļojuma, ir tā par došanos prom/no un došanos uz. Es varu lasīt grāmatas ar mērķi izslēgt dzīvi, kas mutuļo apkārt. Un es varu lasīt grāmatas ar mērķi iemācīties ļauties tiem mutuļiem. Tajā mirklī, kad apjautu ka varu paskatīties uz savām braucienu un aktivitāšu izvēlēm šādā rakursā, man šķita, ka esmu guvusi ko jaunu. Varbūt jums arī tas noder.

PS. Esmu Singapūrā un man šeit ļoti patīk. Drīz braukšu tālāk. Un tad atpakaļ uz Eiropu. Un tad atkal uz šejieni. Bet tam, kur es esmu ir maza nozīme. Tam es esmu, ir daudz lielāka. Ne pa velti mēs prasam- kā Tev iet? Un man iet brīvi- esmu dikti feinā procesā 🙂

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s